Mikrorajonu dažādie vaibsti

Pēckara ēku masveida ražošana Padomju Savienībā bija iespējama standartizācijas dēļ – vairāk par to lasīt var šeit. Padomju gados Latvijā tika uzceltas 680,000 ēkas, lielākā daļa no tām celtas no 1960. līdz 1990. gadam, un, protams, lielākā daļa – dzīvojamās ēkas. Tik monumentāls apjoms bija iespējams, jo praktiski viss bija iepriekš noteikts – materiāli, konstrukcijas metodes, kvadrātmetri un dzīvokļa plānojumi.

Šāda mēroga ražošana tika panākta, izstrādājot noteiktus ēku prototipus jeb, tā sauktās, ēku sērijas. Taču ne visi padomju paneļbloki ir līdzvērtīgi. Laikam ejot un mainotes prioritātēm, standartiem un ambīcijām, mainījās arī paši mikrorajoni un ēkas tajos.

Tā kā aptuveni 70% rīdzinieku dzīvo mikrorajonos, ļoti liela iespējamība, ka kādreiz nāksies saskarties ar kādu no Rīgā būvētiem tipveida projektiem, vai nu kā pircējam, īrniekam, iedzīvotājam, vai pat kā dizainerim vai nekustamo īpašumu aģentam. Neatkarīgi no apstākļiem ir lietderīgi iepazīties ar dažādiem Rīgā sastopamiem tipveida projektiem un uzzināt vairāk par to trūkumiem un priekšrocībām.

Kaut gan citviet ar terminu «hruščovka» parasti apzīmē visas piecstāvu ķieģeļu vai paneļu blokus, kas celti Ņikitas Hruščova laikā (t.i. laika posmā no 1953. līdz 1964. gadam), Latvijā šis termins bieži tiek attiecināts tieši uz 316. un 318. sērijas ēkām. Šie ir ne tikai vieni no atpazīstamākajiem padomju tipveida projektiem, bet arī vieni no pirmajiem Rīgā. Rīgas pirmā mikrorajona  Āgenskalna Priedes pirmās kārtas būvniecībā izmantotas tieši  hruščovkas (vai konkrētāk 316. sērijas ēkas). Tās var atpazīt pēc balto silikātķieģeļu fasādes, kur kā akcenti izmantoti sarkanie ķieģeļi, un visbiežāk šī tipa ēkām ir pieci stāvi. Agrākajām sērijas versijām nav balkonu, taču tām ir daudz variantu, jo šis tipveida projekts būvniecībā tika izmantots no 60. līdz pat 80. gadiem.

Arī tā sauktā vecā lietuviešu projekta (jeb 467-A sērijas) celtniecība sākās diezgan agri. Tas tika izmantots kopš 60. gadiem un ir plaši izplatīts Rīgas mikrorajonos. Taču tas patiesībā netika projektēts Lietuvā. Par pamatu ņemta Maskavas 464. sērija un lietuvieši (un vēlāk arī latvieši) to uzlaboja un pārprojektēja. Līdzīgi 316. un 318. sērijai, arī šīs ēkas ir piecstāvu, tomēr tās ir celtas izmantojot saliekamos betona paneļus nevis ķieģeļus, kurus rotā visai trausla izskata balkoni. 

Jaunais lietuviešu projekts, līdzīgi kā vecais, netika izstrādāts Lietuvā. Patiesībā 464. sērijas ēkas Lietuvā izskatās citādāk nekā 464. sērijas ēkas šeit. Tās tika ražotas Rīgas Celtniecības kombinātā, kas vēlāk ražoja 119. sērijas ēkas. Jaunais lietuviešu projekts ir diezgan līdzīgs vecajam, bet fasāžu izskats ir uzlabots, izmantojot lodžijas balkonu vietā.

103. sērija tiek uzskatīta par vienu no vizuāli interesantākajām. Šī tipveida projekta konstrukcijā tiek izmantotas nesošas ķieģeļu šķērssienas kopā ar saliekamajiem paneļiem. Izvēlētā būvniecības metode, tieši nesošās ķieģeļu starpsienas, atļāva ērtāk modificēt projektu, ēkas sekcijas varēja izvirzīt, padarot tās apveidus interesantākus un daudzveidīgākus.

Šī sērija tika būvēta no 70. gadu sākuma līdz pat 90. gadiem, taču šis projekts nedominē nevienā no mikrorajoniem kā, piemēram, to dara 602. sērija Purvciemā vai 119. sērija Zolitūdē, jo to būvniecība prasīja vairāk laika un darba. Lai gan šīs ēkas izmantoja kā akcentus daudzos Rīgas mikrorajonos, šīs sērijas lokalizētas versijas var atrast visā Latvija. 

602. sērija ir viena no izplatītākajām un pazīstamākajām sērijām Rīgā, lai gan tā tika būvēta salīdzinoši īsā periodā no 70. gadu vidus līdz 80. gadu sākumam un drīz vien nomainīta pret 119. sēriju. Tā ir balstīta uz 1967. gadā Ļeņingradā izstrādātu tipveida projektu, kas 70. gadu sākumā modificēts un pielāgots vietējām vajadzībām. Dažu šo ēku pirmajā stāvā atradās kopējai lietošanai paredzētas telpas, kur iedzīvotāji varēja atstāt ratiņus vai velosipēdus, tomēr realitātē šīs telpas ir pārvērstas par komercplatībām vai pat pievienotas esošajiem dzīvokļiem.

119. sērija ir viena no jaunākajām Latvijā, tā tika izmantotas 80. gados un atrodama visos jaunākajos Rīgas mikrorajonos, piemēram, Zolitūdē un Ziepniekkalnā. Ir vērts atzīmēt, ka tā ir pilnībā projektēta Latvijā un šobrīd tiek uzskatīta par populārāko un pieprasītāko padomju laika tipveida projektu. 

Padomju laika tipveida projekti veido lielu daļu Latvijas dzīvojamā fonda un ir svarīgi izprast šo ēku atšķirības, nevis uztvert tās kā vienu homogēnu masu. Analizējot sērijveida projektus, varam redzēt kā būvniecības un dzīves līmenis pieauga, lai gan dažas problēmas neatkāpās. Bet, protams, šīm ēkām ir līdzīgas iezīmes, kas radušās sociālistiskās plānošanas un centralizācijas ietekmē, īpaši, ja salīdzina tās ar jaunajiem projektiem Latvijā. 

Pateicoties mikrorajonu plānošanas principiem, šīs ēkas parasti ir labi savienotas ar sabiedriskā transporta un ceļu tīkliem, ar ērtu piekļuvi veikaliem, skolām, dārziņiem, slimīcām un zaļajām zonām, un, protams, šie dzīvokļi ir krietni lētāki nekā jaunajos projektos. Taču daļa no apkaimes infrastruktūras ir novecojusi un, tā kā ēkas tika projektētas paredzot pavisam citu personīgo automašīnu skaitu, tur ir problēmas ar stāvvietām, kā arī ēkas pašas par sevi nav tik energoefektīvas kā jaunie projekti.

Tomēr padomju laika lielpaneļu ēkas nav viennozīmīgi sliktas, kā tas bieži tiek pavērsts. Ir svarīgi uz tām raudzīties sabalansēti un apzināties to potenciālu, jo mājokļu problēmas kādreizējās sociālistiskajās valstīs nevar atrisināt tikai ar jaunu dzīvojamo mājo celtniecību – nepieciešamas rūpes par jau esošo mājokļu fondu un tā vides uzlabošana. 

Uzzini vairāk par Rīgas mikrorajoniem šajā rakstā.