Pirts kā arhitektūras objekts

Pirtis to tradicionālajā veidolā ir radušās pirms vairāk nekā 2000 gadiem Eiropas ziemeļos. Tās bija vienkāršas baļķu konstrukcijas ar malkas krāsnīm, biezām sienām un minimālistisku iekārtojumu. Tās tika kurinātas “melnajā veidā”: tas nozīmē, ka, lai taupītu kurināmo un saglabātu augstu temperatūru iekšpusē, krāsns tika uzstāda bez skursteņa, rezultātā telpa piepildījās ar siltumu un dūmiem. Lai šādā veidā sasildītu telpu, ir nepieciešama aptuveni puse dienas: procesu nedrīkst sasteigt un pati gatavošanās kļūst meditatīva. Rezultātā sienas un griesti nomelnē. Šo saunu sauca par “savusaunu” (somu valodas vārds savu tulkojumā nozīmē “dūmi”). Mūsdienu nosaukums, visticamāk, cēlies no vārda “savuna”, proti, “dūmos”.

Mūsdienās pirtis kurina pārsvarā “baltā veidā” un tām ir daudz reģionālu atšķirību. Somijas variācijā karstums ir sauss, bet pēršanās temperatūra ir 80-100 °C. Zviedrijas tradicionālajā pirtī — to sauc par Bastu — mitrums var būt nedaudz augstāks. Par “slapjāku” pirti tiek uzskatīta krievu pirts — tajā mitrums jau ir 40-70%, turklāt temperatūra ir tāda pati kā saunā. Turku variants — hammam — tiek uzskatīts par vismaigāko; temperatūra 40-50 °C, mitrums tuvu 100%.

Neatkarīgi no atšķirībām visās tradicionālajās pirts kultūrās ir vienojoši komponenti: dvēseles un ķermeņa attīrīšana caur procesiem, kas saistīti ar ūdeni un augstu temperatūru, kā arī sociālā mijiedarbība pirts rituāla laikā. Lai uzprojektētu labu pirti, — ir jāņem vērā abas šīs īpašības.

Saunas arhitektūra

Slavenākais arhitekts, kurš projektējis saunas, ir soms Alvar Aalto. Viņa dzīvojamajās mājās pirtis ir iebūvētas praktiski it visur, bet paša vasaras rezidencē The Experimental House, kas atrodas Muuratsalo salā, viņš ir uzbūvējis “melno” pirti ar velēnu jumtu (“melnajai” pirtij nav skursteņa). Eura upes krastā atrodas viņa sabiedriskā sauna Jokisauna tuvējās Kauttua metalurģijas rūpnīcas strādniekiem. Mājai no baļķiem un ķieģeļiem sākotnēji arī bija velēnu jumts.

Mūsdienās sauna arvien biežāk ir nevis papildinājums mājai vai sabiedriskajam centram, bet gan patstāvīgs objekts. Arhitektiem darbs pie šādas ēkas paver plašas iespējas fantāzijai: šādu projektu koncentrēšanās uz cilvēku labsajūtu apvienojumā ar jaunajiem materiāliem un konstrukcijām pirti pārvērš par pamanāmu nelielu arhitektūras formu. Rūdītais panorāmas stikls, betons un tērauds nu papildina klasisko koka guļbūvi, tā vienlīdz veiksmīgi integrējot projektu pilsētas infrastruktūrā un dabā.

Materiāli

Koks ir vislabākais materiāls pirtīm; lielākoties būvniecībai izmanto vietējās sugas ar dabīgo tekstūru. Taču mūsdienās arhitekti arvien biežāk izmanto alternatīvas: piemēram, betonu vai granītu.

Pie betona pirtīm pieder Kulttuurisauna Helsinkos. Tas ir atsevišķi stāvošs komplekss līča krastā Merihakas centrālajā rajonā. 2013. gadā atklāto ēku izveidoja pēc dizainera Nene Tsuboi un arhitekta Tuomas Toivonen projekta; viņi arī ir šīs pirts īpašnieki. Aiz baltās fasādes slēpjas minimālistisks, bet omulīgs japāņu stila interjers no neapstrādātiem materiāliem: brusa saplākšņa, sakarsēta lieta betona ar veidņu pēdām. Ēkas aizmugurē atrodas kluss, noslēgts pagalms ar skatu uz jūru un pieeju ūdenim.

Ja Kulttuurisauna ir paredzēta vairākiem desmitiem cilvēku, tad projekta nosaukums One Man Sauna jau runā pats par sevi. Tā ir neliela celtne — 7,5 metrus augsts tornis pamestas rūpnīcas teritorijā Vācijas pilsētā Bohumā. Projekts tika būvēts no saliekamām betona detaļām, kas sākotnēji tika izmantotas šahtu būvniecībai. Pirtī ir trīs līmeņi: neliels baseins pirmajā, pērtuve otrajā un atpūtas telpa trešajā stāvā. Stāvus savieno vertikālas kāpnes līdzīgi tām, kādas mēdz būt ūdenstorņos un citos rūpnieciskos objektos. Ēkas autors ir Borderlands pētniecības laboratorija, kas pēta Bohuma robežtelpas un tranzīta telpas kā daļu no Rūras apgabala pilsētas sistēmas.

2020. gadā ne mazāk radikālu projektu Gēteborgā prezentēja Berlīnes arhitektūras grupa Raumlabor. Arhitekti radīja brutālu saunu ar gofrēta tērauda fasādi, ar domu uzmundrināt Frihamnen ostas rajonu, kas pamazām zaudē savu industriālo raksturu un pārvēršas par modernu pilsētas telpu. Ja neskaita neparasto ģeometriju un apšuvumu, iekšā tā ir gluži tradicionāla sauna, kur cilvēki lapegļu koka sienu ieskauti var baudīt pirts priekus.

Tajā pašā 2020. gadā mākslas un arhitektūras studija Studio Rain uzstādīja pagaidu saunu Austrālijā Melburnas priekšpilsētā. Šī projekta galvenās iezīmes ir iespēja to ātri salikt, autonomija un mobilitāte: to ir viegli salikt un izjaukt, neizmantojot būvtehniku. Vispiemērotākais apdares materiāls izrādījās polikarbonāts. Kā skaidro viena no Studio Rain līdzdibinātājām Reičela Makeja (Rachel Mackay), stiklplastīta fasādes un jumts ļauj videi iekļūt telpā tieši tik lielā mērā, lai iekšpusē esošie cilvēki paliktu kontaktā ar dabu un tajā pašā laikā varētu baudīt vienatni.

Konstrukcijas

Vēl var pameklēt alternatīvu tradicionālajām projektēšanas un būvniecības tehnoloģijām.

Grotto Sauna ir pirts Ontario ezera krastā Kanādā, kas ārēji izskatās atturīgi un izceļas vienīgi ar logiem-iluminatoriem, kas vērsti uz ezera pusi. Šo tēlu ir radījis arhitektu birojs PARTISANS, reaģējot uz klientu vēlmi izveidot tādu ēku, kas nekonfliktētu ar dabu. Daudz spēcīgāk pārsteidz interjers: pirts galvenajā telpā ir izdevies radīt neticamu interjeru, kas līdzinās grotai bez neviena taisna leņķa. Šim nolūkam arhitekti izmantoja 3D skenēšanas tehnoloģijas un cieši sadarbojās ar vietējo galdniecības izstrādājumu ražotāju.

Pretēju stratēģiju — seno, bet netipisko tehnoloģiju izmantošanu — izvēlējušies Open AD arhitekti, projektējot saunu Latvijas kūrortā Ziedlejas Wellness Resort Siguldā. Projekta nosaukums Wool Sauna tika izvēlēts, vadoties no tā, ka pirts ir izvietota jurtai līdzīgā konstrukcijā, kas paslēpta aiz melnas koka fasādes. Sienas ir apvilktas ar vilnu; karsējot tā izdala lanolīnu, kam, kā tiek uzskatīts, piemīt dziednieciskas īpašības. Materiālu palete: piemēram, koks, betons, metāls un dabīgie audumi saunu vieno ar citām Ziedlejas daļām — nakšņošanai paredzētajām villām, kā arī ēkām Glass Sauna un Smoke Sauna.

Vēl vienu neierastu traktējumu 2017. gadā piedāvāja mākslas duets Bigert & Bergström un zviedru birojs White Arkitekter. Zviedrijas ziemeļu pilsētā Kirunā viņi izveidojuši olveida pirti no apzeltīta metāla. Projekts tapis pēc tam, kad vietējie iedzīvotāji pauduši bažas par iedzīvotāju aizplūšanu un kopības zaudēšanu. “Saules ola”, kā to dēvē autori, ir “sociāla skulptūra”, kas kalpo kā spilgts orientieris un tikšanās vieta. Tā ir veidota no 69 atsevišķām apzeltītām nerūsējošā tērauda loksnēm, kas kopā veido daudzšķautņu ovālu.

Kamēr Kirunā esošā pirts ar katru savu daļiņu padara sevi maksimāli pamanāmu, Apfelsauna, kuru radījuši itāļi no studijas NOA, tieši pretēji — saplūst par ainavu. Tā atrodas starp dizaina viesnīcu Apfelhotel un muižas ābeļdārziem Itālijas ziemeļos. Ēkas pamatu veido divas pakavveida betona plāksnes, kas iestrādātas pakalnā, kuram vienā pusē atrodas ieeja saunā, bet otrā — pērtuve ar panorāmas logu un skatu uz ābeļdārzu.

Struktūra

Peldošā pirts ir viens no populārākajiem pirts paveidiem Skandināvijā. Oslo šāda tipa publiskās pirtis ir veselas 15; tās pasūtījusi Oslo saunu asociācija ar mērķi “padarīt pirtis pieejamākas cilvēkiem”. Viena no jaunākajām pirtīm tika uzstādīta pašā pilsētas centrā 2024. gadā. Šis ir Estudio Herreros projekts — iepriekš samontēta robusta konstrukcija, kas uzstādīta uz peldošas platformas. Uz saunas jumta atrodas amfiteātris, kas ir kā sava veida sabiedriskā telpa un skatu laukums ar skatu uz Munka muzeju un Norvēģijas operu.

Publisks amfiteātris ir arī The Bands Oslo arhitektūras un dizaina skolas projektā: 2015. gadā studenti projektēja un uzcēla piekrastes pirti, kas sastāv no diviem koka korpusiem. No tiem pa klinšainu ainavu stiepjas trīs pakāpienu terases, kur var sarīkot pikniku. No tām paveras skats uz kādreizējā zvejnieku ciema krastu Lofotēnu salās.

BarlisWedlick interpretācijā pirts veidota trīs līmeņu torņa veidā ar skatu laukumu Hudzonas upes ielejā Ņujorkā. Augšējās platformas veidotas no Aļaskas dzeltenā ciedra. Karkasu balsta Y veida sijas. Starpstāvs ir apvilkts ar sieta membrānu, kas laiž cauri gaisu, bet pasargā no kukaiņiem. Augšējo stāvu sedz slīps jumts.

Sabiedriskās pirtis ir paredzētas gan kā kopīgas atpūtas, gan darba vietas. Saunu kompleksā Tamperē, Somijā, studija Puisto iemiesojusi piemirsto “kopdzīvojamās istabas” ideju tuvējā rajona iedzīvotājiem: te ir bistro ar vietējām delikatesēm un kopstrādes telpas. XIX gadsimta beigās līdzīgas pirtis bija ļoti populāras Somijas pilsētās: dzīvojamās mājās bija pārāk maz vietas, lai tur varētu pulcēties liela kompānija, bet tā sauktajās kortelisaunās (kortellisauna — “vietējā sauna” no somu valodas) cilvēki nāca ne tikai mazgāties, bet arī komunicēt un apmainīties idejām.

Lai radītu mājīgu iekštelpu un norobežotos no pilsētas trokšņa, ārējie logi ir taisīti no puscaurspīdīga mīksta piena toņa stikla, kas atgādina pirts tvaiku. “Rezultātā tiek radīta mierīga, nomierinoša atmosfēra, kas uzreiz, jau tiklīdz jūs ieejat iekšā, rada nepārvaramu vēlmi nopērties,” tāds uzskats valda studijā.