Saskaņā ar vienu no versijām tieši Rīdzene devusi nosaukumu topošajai pilsētai. Un, lai gan pati upe jau sen pazudusi no kartes, bez tās Rīgas vēsture, iespējams, būtu veidojusies pavisam citādi.
Rīgas pirmā osta
Upes nosaukums dokumentos pirmo reizi minēts 1297. gadā latīņu formās Riga rivus un Riga flumen. Tomēr tās vēsture aizsākās daudz agrāk. Jau 11.–12. gadsimtā Rīdzenes krastos dzīvoja Daugavas lībieši un ieceļotāji no Ziemeļkurzemes. Šeit krustojās sauszemes un ūdens tirdzniecības ceļi, bet pati upe ietecēja Daugavā, savienojot iekšzemes teritorijas ar reģiona galveno tirdzniecības ceļu.
Rīdzene nebija neliels strauts, bet gan pilnvērtīga kuģojama upe. Pirms ietekas Daugavā tās platums sasniedza 50–55 metrus, bet dziļums bija aptuveni četri metri. Plašais upes līkums veidoja dabisku ostu, kur kuģi varēja droši piestāt, izkraut preces un nogaidīt nelabvēlīgus laikapstākļus.
Saskaņā ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja datiem jau 12. gadsimta otrajā pusē apmetne pie Rīdzenes bija kļuvusi par vienu no nozīmīgākajiem tirdzniecības centriem Daugavas lejtecē. Gar upes krastiem gandrīz kilometra garumā stiepās koka nocietinājumi, kas aizsargāja pilsētu no ūdens. Šeit atradās piestātnes un noliktavas, pie kurām pietauvojās vācu tirgotāju kuģi, kā arī kuģi, kas devās uz bīskapa sētu un Zobenbrāļu ordeņa pili.
Pa kurām ielām plūda Rīdzene
Rīdzenes iespējamais tecējums tiek saistīts ar mūsdienu Meistaru, Kalēju, Teātra, Riharda Vāgnera, Audēju, Rīdzenes, Vaļņu un 13. janvāra ielu.
Protams, tas nenozīmē, ka upe plūda tieši pa katras šīs ielas vidu. Gadsimtu gaitā krasta līnija vairākkārt mainījās, upes gultne pakāpeniski sašaurinājās, bet jaunas sauszemes teritorijas tika veidotas mākslīgi. Tomēr Vecrīgas plānojums vēl šodien daudzviet atkārto vēsturiskās ainavas aprises.
Visredzamākais atgādinājums par upi ir Rīdzenes iela. Šodien tā ir neliela gājēju iela Vecrīgas centrā, taču tās nosaukums glabā atmiņu par upi, ar kuru aizsākās pilsētas vēsture.
Kāpēc Rīdzene izzuda
Pilsēta burtiski pārņēma upes teritoriju. Rīgai augot, krastus nostiprināja ar koka konstrukcijām, bet teritoriju starp veco un jauno krasta līniju pakāpeniski aizbēra ar zemi, sadzīves atkritumiem un būvgružiem. Tā pilsēta soli pa solim atguva teritoriju no ūdens. Vietās, kur kādreiz atradās piestātnes un laivas, ar laiku parādījās ēkas un ielas.
Paradoksāli, taču viens no pirmās ostas norieta iemesliem bija pašas tirdzniecības attīstība. Jau 13.–14. gadsimtā kuģi kļuva arvien lielāki un arvien biežāk pietauvojās tieši Daugavas krastos. Lielajiem kuģiem Rīdzene pakāpeniski kļuva pārāk šaura un sekla.
Vienlaikus pilsētas dzīves centrs pārvietojās tuvāk Daugavai. Tur tika uzcelta katedrāle, bīskapa sēta, bet vēlāk – Livonijas ordeņa pils. Vecā osta pakāpeniski zaudēja savu nozīmi.
Savu lomu spēlēja arī paši pilsētnieki. Upe tika izmantota atkritumu novadīšanai, tās gultne aizsērēja un straume kļuva lēnāka. Vēl vairākus gadsimtus Rīdzene bija izmantojama nelielām baržām un plakandibena kuģiem, tomēr līdz 18. gadsimta sākumam rakstiskas liecības par kuģošanu pa upi praktiski izzūd.
Vairāku gadsimtu laikā upes gultnes platums tās platākajā vietā samazinājās no 50–55 metriem līdz vienam vai pusotram metram. Sākotnēji atlikušais kanāls palika atklāts, vēlāk to ietvēra koka konstrukcijā un pilnībā nosedza.
Ko atrod arheologi
Lai gan pati upe no pilsētas virsmas ir pazudusi, tā turpina atklāt savu vēsturi arheologiem.
Rīdzenes kādreizējās gultnes izpēte liecina, ka zem Vecrīgas ielām saglabājušās īstas ostas pilsētas pēdas: koka pāļi, nostiprināti krasti, piestātņu paliekas un senas hidrotehniskās būves.
Kalēju ielā un 13. janvāra ielā arheologi atklājuši koka konstrukcijas, kas savulaik nostiprināja upes krastus. 1970. gadā tika atrastas būves paliekas, ko pētnieki uzskata par senu piestātni. Divas pāļu rindas stiepās no dabiskā krasta ūdens virzienā. Tiek uzskatīts, ka šo piestātni jau 12. gadsimtā izmantoja netālu esošās lībiešu apmetnes iedzīvotāji.
Mūsdienās līdzīgas konstrukcijas ir atrastas vismaz vienpadsmit vietās Vecrīgā.
Starp pazīstamākajiem atradumiem ir trīs kuģi, kas bijušajā Rīdzenes gultnē atrasti 1554., 1938. un 1939. gadā. Īpaši vērtīgs ir 13. gadsimta kuģa vraks, kas nogrimis senajā ostā. Šodien tas glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.
Pateicoties šiem atradumiem, Rīdzene vairs nav tikai abstrakta līnija senā kartē — tā atklājas kā reāla osta, kurā savulaik ienāca koka kuģi ar precēm un pasažieriem.
Vai upe joprojām atrodas zem mūsdienu pilsētas
2004.gadā, būvējot ēku Teātra ielā 2/4, arheologi atklāja pārsegta Rīdzenes koka kanāla paliekas un iepriekš nezināmu būvju pamatus. Šis atradums vēlreiz apliecināja — mūsdienu Rīga burtiski atrodas senās upes vietā.
Bijusī upes gultne joprojām ir daļa no Vecrīgas pazemes ģeogrāfijas. Tieši tāpēc jebkuri būvdarbi šeit prasa īpašu uzmanību kultūrslāņiem, senajām koka konstrukcijām, grunts īpatnībām un gruntsūdeņu līmenim. Vecrīga ir valsts aizsargājams arheoloģijas piemineklis un daļa no UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā Rīgas vēsturiskā centra.
Astoņu gadsimtu laikā ielu līmenis atsevišķās Vecrīgas vietās ir paaugstinājies par četriem līdz sešiem metriem. Arheoloģisko izrakumu laikā pētnieki burtiski nolaižas vairāku stāvu dziļumā. Zem mūsdienu bruģa slēpjas senie krasti, piestātnes, ēku pamati, koka klājumi un kādreizējā Rīdzenes gultne.
Koka pāļi, piestātņu daļas un pat viduslaiku kuģi ir saglabājušies, pateicoties mitrajai gruntij. Senās ostas dibens mūsdienās atrodas aptuveni piecus līdz sešus metrus zem pašreizējā ielu līmeņa.
Rīdzene mūsdienās
Viduslaikos Rīdzene bija viena no galvenajām pilsētas transporta artērijām. Šodien tās kādreizējais tecējums ir kļuvis par daļu no pilsētvides. Piestātņu vietā izveidojušās ielas un laukumi, bet kādreizējo noliktavu un ostas būvju vietā slejas dzīvojamās ēkas, viesnīcas, restorāni un veikali. Ejot pa Meistaru, Kalēju, Teātra, Audēju, Rīdzenes, Vaļņu vai 13. janvāra ielu, pilsētas iedzīvotāji un viesi reti aizdomājas, ka pārvietojas gar kādreizējiem upes krastiem. Taču tieši šeit reiz atradās osta, ar kuru aizsākās Rīgas vēsture.
Rīdzene ir pazudusi no kartes, bet ne no pilsētas atmiņas. Tās vārds saglabājies Rīdzenes ielas, viesnīcas Radisson Blu Rīdzene, restorāna Rīdzene Bar & Library un Riga Rīdzene Rotary Club nosaukumā, kā arī muzeju ekspozīcijās.
Šodien upi vairs nav iespējams ieraudzīt, taču tās pēdas joprojām slēpjas zem Vecrīgas bruģa. Un ikreiz, ejot pa šīm ielām, ir vērts atcerēties: zem akmens un asfalta reiz viļņojās ūdens, kura krastos izauga pilsēta.
