Industriālo mantojumu pārskatot: dzelzceļa stacijas

Stacija kā atmiņas vieta

Viss sākās ar ūdeni: tvaika lokomotīves bija pirmās, kas sāka pārvietoties pa vilcienu sliedēm, cilvēkos raisot milzīgu apbrīnu. Jāatceras, ka lielākā daļa 19. gadsimta sabiedrības nekad nebija redzējuši neko ātrāku par rikšojošu zirgu. Vairums apbrīnoja šo jauno transporta līdzekli, tomēr citi baidījās no šī jaunradījuma. 19. gadsimta beigās laikraksti visā Eiropā izplatīja baumas, ka braukšana ar vilcienu var sabojāt nervu sistēmu vai, vēl ļaunāk, padarīt cilvēkus trakus. Daži varētu apgalvot, ka arī 2024. gada Latvijā jauno elektrovilcienu nemitīgie kavējumi dažus ir noveduši līdz neprātam. Tomēr 19. gadsimta prese izraisīto neprātu skaidrīja ar  vilcienu “bīstamo” ātrumu — veselus 50 kilometrus stundā.

Dzelzceļš palīdzēja cilvēkiem ātri pārvarēt lielus attālumus, kā arī ievērojami paātrināja industrializāciju un preču pārvadājumus. Lai uzturētu arvien pieaugošo vilcienu infrastruktūru, tika izveidoti jauni rajoni un pat būvētas nelielas pilsētas. Tomēr automobiļu parādīšanās 20. gadsimta pirmajā ceturksnī ievērojami sarežģīja diskusijas par vajadzību pēc tik dārgas infrastruktūras. Urbanizācija un pakāpeniskā lauku iedzīvotāju skaita samazināšanās daudzas pasažieru līnijas padarīja nerentablas. Tas, savukārt, noveda pie tā, ka agrāk plaukstošie dzelzceļu rajoni zaudēja uzmanību un lauku dzelzceļa stacijas pamazām iztukšojās. 

Līdzīgi kā mūsu iepriekšējā rakstā par ūdenstorņiem, šo problēmu var risināt meklējot jaunus un inovatīvus veidus kā pielāgot šādas dzelzceļa stacijas. Tas ir īpaši svarīgi mazākām kopienām, kuras iepriekš ir bijušas cieši saistītas ar nozarēm kuras paļāvās un aktīvu dzelzceļa infrastruktūru. Līdzīgi kā ar ūdenstorņiem, muzeja izveide šādās dzelzceļa stacijas ēkās var palīdzēt iemūžināt šādu industriālo mantojumu, veicināt kopienas iesaistīšanos, kalpot kā kultūras centri un stiprināt vietējo identitāti.

Šeit var minēt Alūksnes bānīša stacijas piemēru. 2018. gadā stacija ir pārveidota par izglītības un kultūras centru, kas gan vietējiem iedzīvotājiem gan tūristiem palīdz iepazīt šo pilsētas kultūras mantojuma daļu. Bānīša stacijas ekspozīcija 2022. gadā tika iekļauta Eiropas Muzeju balvas 60 interesantāko muzeju sarakstā. Pēc ekspozīcijas apmeklējuma viesi var doties izbraucienā ar pēdējo šaursliežu tvaika lokomotīvi Baltijā, kas joprojām veic pasažieru pārdvadājumus. Šis ļoti ainaviskais (bet lēnais) brauciens ar vilcienu atiet divas reizes dienā un savieno Alūksni ar Gulbeni.

Alūksnes stacijas apkārtne pēdējā laikā ir piesaistījusi gan privāto uzņēmumu gan investoru uzmanību. Stacijā tika atvērta vietējā burgeru ēstuve “Tvaiks × Ogle”, kā arī vecā dzelzceļa stacijas viesnīca tika atjaunota savā agrākajā krāšņumā un 2019. gadā vēra durvis viesiem. 2023. gadā pašvaldība atvēra “Biznesa staciju” — koprades vietu vietējiem uzņēmumiem ar iespēju parādīt savu produkciju pircējiem un paplašināt savu uzņēmējdarbību. Vēl nav zināms, kā šī teritorija attīstīsies nākotnē, taču dzelzceļa Alūksnes stacijas revitalizācijas kalpo kā lielisks piemērs tam, cik daudzveidīgs var būt darbs ar šādu industriālās kultūras mantojumu.

Plašāk par Alūksni var lasīt mūsu ceļvežos: vispārējā ceļvedī par pilsētu un ceļvedī par Alūksnes arhitektūru un pilsētvidi.

Līdzīgi piemēri Alūksnes bānīša stacijai atrodami arī Igaunijā. Elvas pilsēta var lepoties ar skaistu 19. gadsimta koka dzelzceļa staciju, kas, līdzīgi kā Alūksnē, joprojām tiek aktīvi izmantota pasažieru pārvadājumiem. Stacijas uzgaidāmajā zālē apmeklētāji var iepazīties ar stacijas vēsturi, savukārt semināru telpa ir pieejama dažādiem izglītojošiem pasākumiem. Stacijā atrodas centrs “Elav Elva” (“Dzīvā Elva”) , kur apmeklētāji var iegādāties vietējios rokdarbus un iegūt informāciju par Elvas pilsētu. 

Tālāk uz dienvidiem, Hāpsalu dzelzceļa stacijā vilcieni nav kursējuši kopš 1995. gada. Grandiozā stacija, kas sastāv no vairākiem paviljoniem, reiz bija Krievijas caru ierašanās vieta apmeklējot Hāpsalu vasaras kūrortu. Tagad stacija kalpo kā dzelzceļa un sakaru muzejs, bet pamestās vilcienu sliedes ir pārveidotas par veloceliņu (Lēnes apriņķa  veselības taka).

Dzelzceļa stacija kā norises vieta

Alūksne ir lielisks piemērs tam, kā kopiena un pašvaldība var apvienot spēkus, lai industriālajam mantojumam piešķirtu  jaunu nozīmi. Alūksnes stacijā joprojām katru dienu izbrauc vilcieni, taču citās stacijās un vilcienu depo jau gadu desmitiem nav dzirdamas ne vilcienu, ne cilvēku skaņas. Šī nozare ir atstājusi milzīgas pēdas daudzās Eiropas pilsētās, tāpēc nav pārsteigums, kāpēc Rīgas pilsētplānotāji bieži ir uzsvēruši apslēpto potenciālu, attīstītot teritorijas ap neaktīvo dzelzceļa infrastruktūru, kas šobrīd ir izkaisīta pa pilsētu.

Jau iepriekš esam rakstījuši par veiksmīgiem šāda indusriāla mantojuma atjaunošanas piemēriem Rīgā, proti, par Hanzas Pēronu .Šobrīd šis bijušais dzelzceļa depo tiek pielāgots Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vajadzībām Lielās ģildes (Lielās ģildes) restaurācijas darbu laikā. Tvaika lokomotīvju dūkoņu ir nomainīta ar valsts labāko klasiskās mūzikas mūziķu skaņām. Taču pilsētas darbs pie dzelzceļa mantojuma atdzīvināšanas nav apstājies. Pēdējā laikā popularitāti un atpazīstamību ieguvis Vagonu kvartāls. Vagonu ielas nosaukums arīdzan nav radies nejauši.

Iepriekš šajā teritorijā atradās rūpniecības gigants — rūpnīca “Russo-Balt”, kas ražoja dzelzceļa vagonus. Šīs rūpnīcas pastāvēšanas laikā ražošana paplašinājās, lai ražotu automobiļus un pat aviāciju. Russo-Balta zelta laiki jau sen ir aiz muguras, bet tās atstātā infrastruktūra gadu desmitiem lielā mērā bija atstāta tukša un novārtā.

Dažkārt šāda mantojuma atdzīvināšanai vislabākais instruments ir radošs gars un domāšana. Jau divus gadus Vagonu kvartālā ir atvērti bāri, alus darītava un zāle koncertiem. Kvartālā atrodama plaša pasākumu programma tiem, kas bauda ko alternatīvāku ikdienā ierastajam. Vai tas ir šis rajona gentrifikācijas sākums? Iespējams. Tomēr nevaram noliegt pienesumu pilsētvidei, kādu nostūrī var sniegt mākslinieciskais pūlis un radošās industrijas.

Vilcienu stacija kā publiska telpa

Kā minēts iepriekš, dzelzceļa stacijas lielākajai daļai no mums neasociējas kā vieta, kur atpūsties, bet drīzāk kā telpa, kurai ātri izskriet cauri. Franču antropologs Marks Ožē (Marc Augé) ir radījis terminu “ne-vietas”, lai aprakstītu šādas publiskas ēkas, kurās varam palikt anonīmi cilvēku pūļa priekšā un kurās telpu sev apkārt mēs praktiski nepatērējam.

Mūsu kaimiņi Lietuvā ir padarījuši Viļņas stacijas teritoriju par cienīgu pieturas vietu pilsētas viesiem. Lai gan daži vietējie joprojām iesaka izvairīties no stacijas rajona, noteikti ir vērts tajā ieskatīties, lai atklātu dažas no apkaimes pērlēm. Viens no šādiem piemēriem ir Peronas bārs, kas atrodas līdztekus stacijas vilcienu peroniem. Šāda tipa bārs, ko iecienījuši pilsētas jaunieši un radošo industriju pārstāvji, izaicina steriotipus par stacijā atrodamo uzņēmumu patērētājiem.

Pie stacijas ieejas mākslas darbs “Portalas” tiešraidē pārraida video ar Polijas pilsētu Ļubļinu, un dažus soļus uz priekšu pilsētas viesus sagaida vairāki murāļi. Halles tirgus ir lieliska pieturvieta gardēžiem, savukārt mākslas fabrika Loftas iepriecinās mākslas cienītājus.

Šīs un citu aktivitāžu dēļ Viļnas dzelzceļa stacijas rajons atzīts kā viens no interesantākajiem un dinamiskākajiem rajoniem pasaulē.Projekti kā Rail Baltica ir svarīgi pilsētas attīstībai, bet Viļņas dzelzceļa stacijas teritorijas dinamiskās pārmaiņas pierāda, ka vietējo uzņēmumu un mākslinieku atbalsts var būtiski palīdzēt apkaimes revitalizācijai. 

Vilcienu stacija kā mājvieta

Salīdzinot ar mūsu iepriekš aplūkoto ūdenstorņu gadījumu, bijušo dzelzceļa staciju pielāgošana mājoklim ir daudz vienkāršāka. Dažās dzelzceļa stacijās sākotnēji bija izvietoti dzīvokļi ģimenēm, kas strādāja dzelzceļā — šādos gadījumos nav problēmu ar apkuri, kanalizāciju, elektrību un ēkas plānojumu.

Iedzīvotāju skaita samazināšanās dēļ diezgan regulāri var atrast dzelzceļa stacijas, kas tiek izsolītas izsolēs. Lai iepazītos ar dzelzceļa staciju mūsdienu stāstiem padziļināti, iesakām grāmatu “Nākamā pietura mājas” (Elīna Kursīte, Liene Millere 2019), kurā stāstīts par dzelzceļa stacijām Latvijā, kas pārtapušas par mājokļiem, muzejiem un pat — baznīcu.

Bijusī dzelzceļa stacija “Zemgale” ir piedzīvojusi vienu no neparastākajām pārvērtībām. Tā tika uzcelta 1924. gadā un kalpoja kā viens no robežpunktiem Latvijā iebraucot ar vilcienu. Šādas dzelzceļa stacijas parasti tika būvētas īpaši grandiozas, lai iespaidotu ceļotājus kuri pirmoreiz viesojās Latvijā. Tomēr arhitekta Jāņa Neija vīzija nekad netika līdz galam īstenota, un stacijai neizbūvēja abus tās plānotos spārnus. Nezinot vēsturisko kontekstu, var šķist mulsinoši, ka Zemgales stacija atrodas mūsdienu Latgalē un tā kalpoja kā ieejas punkts Latvijas tā brīža robežai ar Poliju. 

Iespējams visinteresantākais  stāsts par dzelzceļa ēkas inesenākajām pārmaiņām: kopš 2006. gada tajā atrodas Zemgales Romas katoļu baznīca. Baznīcas biedri apgalvo, ka ēkas kupols un tās krustveida izkārtojums liek domāt, ka kāds augstāks spēks jau pašā sākumā iecerējis, ka šeit atradīsies baznīcas ēka. Mūsdienās oriģinālais zvans, ar kuru reiz tika zvanīts, ierodoties vilcieniem stacijā, tiek izmantots, lai katru svētdienu aicinātu ticīgos uz dievkalpojumu.

Stacijas un dzelceļa mantojums  ir daļa no mūsu pilsētām. Vieda un radoša šī mantojuma pārveidošana ir svarīga ilgstpējīgas pilsētvides radīšanai. Pilsētplānotāju un iedzīvotāju ciešā sadarbība var šīs “ne-vietas” padarīt mums par sakoptākām un patīkamākām vietām. Tādējādi mēs saglabāsim pilsētu kultūras mantojuma slāņus un palīdzētu dažādu paaudžu cilvēkiem ieraudzīt savu vēsturi jaunā veidā — pie kafijas tases, koncertā vai pat aizlūdzot Dievu.