Industriālo mantojumu pārskatot: Dzelzceļa sliežu ceļi

Iepriekšējos rakstos aplūkojām industriālo mantojumu, kam piemeklēta jauna funkcija, piemēram, ūdenstorņiem un dzelzceļa stacijām. Bieži vien tām atrodoties pilsētas centros vai to tuvumā, šādas ēkas kļuvušas par pamanāmām vietām mūsu pilsētvidē, tāpēc diskusijas par tām izraisa aizvien lielāku sabiedrības interesi.  

Taču industriālais mantojums mēdz būt arī daudz utilitārāks, piemēram, dzelzceļa sliedes, kas nereti izbūves rezultātā visnotaļ agresīvi šķērso pilsētu apbūvi (piemēram Rīgas gadījumā) vai atmežoja lielas teritorijas lauku apvidos.  

Visvienkāršākais risinājums dzelzceļa maršrutiem, kuri vairs nav ienesīgi, ir to sliežu noņemšana un pārdošana metāllūžņos.Tomēr atstātās pēdas pilsētvidē vai dabā ir redzamas vēl gadu desmitiem. Šajā rakstā aplūkosim piemērus, kuros pamestie sliežu ceļi atraduši jaunu, laikmetīgāku risinājumu.

Dzelzceļi pārgājieniem

“Zaļie dzelzceļi”

Pat tad, kad vecie dzelzceļu sliežu ceļi tiek demontēti, paliek to pēdas: izcirstas mežu platības, tilti un viadukti, ūdenstorņi un citas palīgceltnes, kas paliek izkaisītas ap ceļiem, pa kuriem reiz brauca vilcieni. Pašvaldības un uzņēmumi, kuriem nākas uzturēt šo sabrūkošo mantojumu, bieži vien uz to raugās kā nevajadzīgu nastu. Tomēr to var uzlūkot arī kā priekšrocību, lai attīstītu jaunas tūrisma un atpūtas iespējas vietējiem iedzīvotājiem. 

“Zaļie dzelzceļi” ir Latvijas un Igaunijas kopīga iniciatīva, lai palīdzētu attīstīt un popularizēt vecos dzelzceļa ceļus kā pastaigu maršrutus un veloceliņus. Projekta ietvaros ir pieejamas kartes ar bijušājām sliežu trasēm un atzīmēti apskates punkti ceļotājiem. 

Ir pieejami dažādi maršruti ar atšķirīgu garumu un grūtības pakāpi, pastaigu takas ir marķētas un ir pieejamas labiekārtotas atpūtas vietas.  Piemēram, maršruta Smiltene–Valmiera–Ainaži kopējais garums ir gandrīz 130 km. Lielāko daļu ceļa klāj grants segums, tāpēc tas ir piemērots pieredzējušākiem velobraucējiem. Visa ceļa garumā var iepazīt vecās dzelzceļa stacijas, tiltus un Vidzemes kluso dabu. Daļa no šī ceļa ziemas mēnešos ir pielāgota distanču slēpošanas vajadzībām.

Tiem, kuri vēlas šo mantojumu iepazīt vēl padziļinātāk, Latvijas dzelzceļa vēstures muzejs ir izveidojis visu Latvijas dzelzceļa sliežu ceļu karti (gan šobrīd vēl lietotās, gan pamestās).

“Zaļo dzelzceļu” iniciatīva labi ilustrē to, ka ar salīdzinoši nelieliem ieguldījumiem šie senie ceļi var sniegt labumu gan reģiona viesiem, gan vietējiem iedzīvotājiem, kuri meklē aktīvas atpūtas iespējas.

Chemin des Carrières 

Nelielā Rosheimas pilsēta Elzasā, Francijā, ir izvēlējusies citu paņēmienu, pārveidojot veco industriālo dzelzceļa trasi par velosipēdu ceļu. Norvēģu arhitektu birojs Reiulf Ramstad Arkitekter 11 km garo Chemin des Carrières (“Karjeru ceļš“) ir pārveidojis par reģiona vēstures stāstu, kas veidots, izmantojot ainavu arhitektūras elementus. 

Metāla skulptūras paver un ierāmē daudzveidīgus skatu punktus, lai ļautu apmeklētājiem ieraudzīt un aizdomāties, kā daba lēnām pārņēmusi šo savulaik industriālo teritoriju.

Parīze: Petit Ceinture

Pamestas dzelzceļa sliedes nav problēma tikai lauku apvidos, bet bieži vien tās var atrast arī pilsētu centros. Cauri Parīzei stiepjas plaša dzelzceļa līnija kas vietējiem pazīstama  kā “Petit Ceinture”, burtiski tulkojot “Mazā josta”. 

Kopš 19. gadsimta šī dzelzceļa līnija pasažieriem nodrošināja ērtu nokļūšanu dažādās Parīzes dzelzceļa stacijās un rajonos. Taču nesaskaņas starp publiskā transporta kompānijām un aizvien pieaugošās Parīzes sabiedriskā transporta iespējas drīz vien pasažieriem padarīja šo dzelzceļa maršrutu nepievilcīgu. Pamestās, vecās stacijas un sliežu ceļi ātri kļuva nelietojami un bīstami. Tā kā daži sliežu ceļi  ir izbūvētas zemāk par ielas līmeni, tie drīz vien kļuva iecienīti bezpajumtnieku vidū, lai paslēptos no laikapstākļiem un pilsētvides. 

Lai risinātu šo problēmu, 2015. gadā Parīzes pilsētas dome un Francijas valsts dzelzceļš (Société nationale des chemins de fer français jeb SNCF) izstrādāja plānu, kā šo teritoriju revitalizēt. Daļa bijušā maršruta tagad ir pieejama sabiedrībai: ir izstrādāti gājēju un velosipēdistu maršruti un ceļveži, lai tos būtu viegli izmantot. Arī vietējie uzņēmumi un kopienas ir ieguldījuši savu darbu, lai padarītu bijušo ceļu pieejamāku un pievilcīgāku. Sākot ar 2010. gadu, blakus bijušajai Ornano bulvāra stacijai ir ierīkoti koplietošanas dārzi. Pati stacija ir pārveidota par bāru un kafejnīcu La REcylerie, kas piedāvā seminārus par otrreizēju pārstrādi un ilgtspējīgu dzīvesveidu. 

Bijušā maršruta izmēri ir iespaidīgi un gandrīz 40 % no tā atrodas pazemē, tāpēc tā pilnīga pārveidi būs ilgstoša. Taču pašvaldības, lielo un vietējo uzņēmēju aktivitāte ir palīdzējusi atgriezt daļu no šīs nozīmīgās teritorijas pilsētvidē un parīziešu ikdienas dzīvē. 

Gan Latvijas piemērs ar nelielām investīcijām, gan lielāka mēroga projekti, kurus aplūkojām Francijā, pierāda, ka šo sliežu ceļu pārveidošana var atdzīvināt vietējo interesi par industriālo mantojumu un radīt jaunu, laikmetīgu vietzīmi. 

Dzelzceļu pārtapšana parkos

Coulée Verte

Kā aplūkots iepriekšējā piemērā, daži no pamestajiem dzelzceļiem atrodas pazemē. Parīzē atrodas arī daudzas paceltās dzelzceļa līnijas, kas izbūvētas uz iespaidīgiem viaduktiem. Gan pamestie, gan lietotie viadukti ir arhitektoniski interesanti, tomēr to uzturēšana pilsētai ir izaicinājumu pilna.

Coulée Verte, oficiāli pazīstams kā Promenade Plantée, ir viens no pirmajiem šāda tipa sliežu ceļu viaduktu revitalizācijas projektiem. Parīzes centrā esošais viadukts, pa kuru dzelzceļš vairs netiek izmantots, ir pārveidots par publiski pieejamu zaļo zonu, kas stiepjas gandrīz 4 km garumā cauri Parīzes 12. rajonam.

Tā izveide 1993. gadā aizsāka jaunu, novatoru pieeju šādu teritoriju atjaunošanai, iedvesmojot līdzīgus projektus visā pasaulē, tostarp Ņujorkas High Line.

High Line

Līdzīgi kā Parīzē, arī Ņujorkas High Line ilgstoši bija atstāta novārtā. Tā tika izbūvēta 20. gadsimta 30. gados kā kravas dzelzceļa līnija, kas pacelta virs Manhetenas Vestsaidas. Šo līniju pārtrauca izmantot 80. gados. Tā sākotnēji iemiesoja arhitektoniski utopiskas pilsētplānošanas idejas, kuras tiecās pilsētvidi sadalīt dažādos augstuma līmeņos pēc pilsētas funkciju iedalījuma.

Pēc desmitgadēm ilgstošas pamešanas novārtā, vietējās kopienas sāka iniciatīvu šai līnijai piemeklēt jaunu pielietojumu. 2009. gadā pirmā bijušā līnijas daļa tika atvērta sabiedrībai kā parks. Šodien High Line stiepjas 2,3 km garumā, piedāvājot unikālu skatu uz Ņujorkas rosīgajām ielām. Zaļi apstādījumi, mākslas instalācijas un vietas, kas paredzētas kopradei, rada ļoti dzīvīgu un bagātīgu telpu. Pilsētas aktīvisti turpina attīstīt un meklēt jaunus veidus, kā izmantot šo teritoriju.

Gan Coulée Verte, gan High Line panākumi iedvesmoja neskaitāmus līdzīgus projektus, piemēram, 606 Line Čikāgā, BeltLine Atlantā vai Dzelzceļa kultūras parku Sjameņā, Ķīnā. Lai gan mūsu vide sķietami kļūst arvien urbanizētāka un piesārņotāka, šāda tipa projekti ar dzelzceļa līnijām, kas iet cauri nozīmīgām pilsētu teritorijām, varētu būt viens no videi draudzīgākajiem veidiem, kā atdzīvināt šīs nereti novārtā pamestās pilsētas teritorijas.

The Good Line

Sidnejas High Line variācija — The Goods Line — piedāvā vēl vienu inovatīvu veidu, kā iekļaut dzelzceļus pilsētvidē. Sidnejas piemērs ir interesants, jo tas vairāk līdzinās paaugstinātam pilsētas laukums. The Goods Line bija pamests dzelzceļa koridors, kas savienoja Centrālo staciju ar Darling ostu — un ir pārveidots par dinamisku, lineāru publisko telpu un gājēju ceļu, kas stiepjas aptuveni 500 metrus cauri Sidnejas sirdij.  

Pamesto industriālo teritoriju sabiedrībai pakāpeniski atvēra sākot ar 2015. gadu. Šis projekts veiksmīgi apvieno zaļās zonas, publiskās mākslas instalācijas, atpūtas vietas un gājēju celiņus, radot dinamisku oāzi pilsētvidē. Bagātā ainava ar vietējo Austrālijas floru mīkstina dzelzceļa industriālās paliekas, radot mierīgu kontrastu ar apkārtējo pilsētas ainavu.

The Good Line ir kas vairāk kā tikai gleznaina pastaigu taka: tā kalpo kā daudzfunkcionāla telpa vietējo pulcēšanai, kultūras pasākumiem un brīvā laika pavadīšanai. Tās dizains ietver elastīgu sēdvietu izvietojumu, skatuves laukumus un vietu āra izstādēm, veicinot sociālo mijiedarbību un sekmējot kopienas sajūtu Sidnejas iedzīvotāju vidū. Parka atrašanās vieta palielina pilsētas gājēju plūsmu un pastaigu iespējas, izveidojot ērtus savienojumus starp nozīmīgām Sidnejas vietām. 

Velosipēdu un gājēju takas, skatu punkti, lineārie parki vai vienkārši pulcēšanās vieta vietējiem iedzīvotājiem —šīs ir tikai dažas no funkcijām, kādas var piešķirt sākotnēji šķietami nenozīmīgiem sliežu ceļiem. Atkārtota esošo rūpniecisko telpu izmantošana un jaunu funkciju piešķiršana ir ilgtspējīgs un vieds pilsētu attīstības veids, kas mūsdienu sabiedrībai kļūst aizvien aktuālāks.

Industriālā mantojuma rūpīga saglabāšana maina iedzīvotāju domāšanu visā pasaulē: šī pieeja parāda, ka esošās struktūras nav jānojauc, lai tās būtu noderīgas — tās var pielāgot mūsdienu sabiedrības vajadzībām.