Rīgas Centrāltirgus – Neighborhood

Kopš vēlajiem viduslaikiem Rīgas galvenais pilsētas tirgus atradās Daugavas krastmalā. Šī pozīcija bija loģiska un ērta tirgotājiem: pretī atradās galvenā pilsētas osta — tagad tā ir pazīstama kā Vecā osta. Pilsētas tirgus, kas pirmo reizi rakstītos avotos minēts 1572. gadā, bieži tika saukts par Daugavas tirgu (Daugavas tirgu) vai Daugavmalas tirgu (Daugavmalas tirgu). Tā aizņēma lielāko daļu krastmalas – tagad tā ir 11.novembra krastmala (Latvijas 11. novembra krastmala) Vecrīgā.

Tirgus šajā vietā pastāvēja līdz 20. gadsimta 20. gadiem — tālajā 20. gadsimta 20. gados kļuva skaidrs, ka pilsētas tirgum krastmalā nav pietiekami daudz vietas: šeit bija arvien grūtāk izvietot paviljonus, kā arī bija grūtības ar preču piegādi un izkraušanu. 1910. gadā parādījās plāni par jauna pilsētas tirgus izbūvi, taču Pirmā pasaules kara uzliesmojuma dēļ tā realizāciju nācās atlikt.

1918. gadā, Latvijai kļūstot par neatkarīgu republiku, Rīga aktīvi mainījās, un 1922. gadā Rīgas dome nolēma izveidot un uzbūvēt pilsētas centrālo pārtikas tirgu. Šī ideja un tās popularizēšana piederēja Rīgas domes tirdzniecības departamenta vadītājam Klāvam Lorentam. Līdz tam laikam Rīgā, izņemot tirgu pie Daugavas, bija daudz mazu, specializētu vietu ar tirgus stendiem.

Lai atbrīvotu vietu jaunajam Centrāltirgum, vairākas noliktavu ēkas Spīķeru kvartālā tika nojauktas vai pārbūvētas. Rīgai jau bija pieredze angāru celtniecībā tirgum — 1902. gadā tika uzcelti Vidzemes tirgus paviljoni. Vēlāk, 1925. gadā, pilsētā tika uzcelts Āgenskalna tirgus — tā celtniecība noritēja paralēli šī teksta galvenā varoņa Centrāltirgus celtniecībai.

Tika izsludināts konkurss par jauna tirgus būvniecību, taču neviens no konkursa projektiem netika apstiprināts. Taču tika izveidota īpaša Jaunā tirgus būvniecības nodaļa — tieši šī nodaļa arhitekta Pāvila Dreimaņa vadībā izstrādāja jaunā tirgus projektu, un tas bija diezgan atjautīgs risinājums.

Tirgus izbūvei tika izmantots cepelīnu (tas ir, dirižabļu) angāru metāla karkass: šie angāri pēc Pirmā pasaules kara palika pāri no vācu armijas Vaiņodes pilsētā Latvijas dienvidrietumos. Pēc tam tos izmantoja no 1918. gada decembra līdz 1919. gada decembrim pastāvošā brīvprātīgo biedrība “Dzelzs divīzija” (Dzelzsdivīzija), kas tika likvidēta. Pēc tam ēkas bija tukšas: tās vairs nebija vajadzīgas, jo karadarbība rimās, zuda arī vajadzība pēc izlūkošanai izmantotajiem dirižabļiem.

Ir zināms, ka angārus sauca par “Valhalla” un “Walter”. To konstrukciju atkārtotas izmantošanas projekts tika apstiprināts, un LU studenti uzsāka tā izstrādi. Zināms, ka tiešie izpildītāji bija inženieri G. Tolstojs, V. Isajevs, bet darbu organizators — arhitekts P. Pavlovs (bet šo cilvēku pilnus vārdus pat nezinām).

Abu identisku angāru augstums bija 37,4 m, platums — 47,2 m, bet garums — 240 m. Sākumā tos bija plānots saglabāt nemainīgus — metāla konstrukcijas tika demontētas, transportētas uz Rīgu un saliktas no jauna — bet angāru augstums neatbilda tirgus telpu uzdevumiem : Pārāk augstas telpas būtu grūti apsildāmas. Rezultātā komanda nolēma izmantot nevis visu metāla karkasu, bet tikai augšējās daļas ar velvēm — šie elementi jaunajos tirgus paviljonos kļuva par strukturāliem spārniem, kas ļāva nosegt lielu telpu bez papildu balstiem, un sienas. tirgus paviljoni tika būvēti no dzelzsbetona un ķieģeļiem.

Centrāltirgus būvniecības darbi sākās 1924. gada jūnijā, nojaucot divas noliktavas ēku rindas Spīķeru kvartālā. Projektā bija iekļauti pieci paviljoni: lielākais (5000 m2) bija paredzēts vairumtirdzniecībai un gaļas pārstrādei, bet mazākie, katrs 2592 m2 platībā, bija paredzēti mazumtirdzniecībai. Pēc konstrukciju pielāgošanas halles augstums bija 20,5 m un platums 35 m. Šī milzīgā kompleksa celtniecība prasīja 6 miljonus ķieģeļu, 2460 tonnas dzelzs un 60 tūkstošus mucu cementa.

Paralēli 1925. gadā notika metāla karkasa demontāža un transportēšana no Vaiņodes uz Rīgu. Vācu angāru iespaidīgo izmēru dēļ tie prasīja nopietnu aprīkojumu un precīzus aprēķinus. Dažkārt gadījās arī neveiksmes: piemēram, Ēriks Hānbergs savā grāmatā par Centrāltirgu citē tehniskos dokumentus, kas saistīti ar angāru nojaukšanu: “Uzņēmums Stars provizoriskajos aprēķinos nemaz nebija iekļāvis iespēju pārkraut metālu. [..] pēkšņa kabeļa atlaišana izraisīja spēcīgu triecienu, kā rezultātā puse iekrita angārā. Vairāki strādnieki tika ievainoti”. Taču šis bija vienīgais nopietnais gadījums, kad nepareizu aprēķinu dēļ kaut kas nogāja greizi.

1926. gadā būvniecības laikā noskaidrojās, ka sākotnējā projektā ir jāveic vairākas izmaiņas un papildinājumi, kas pārsniedza plānotās projekta izmaksas — darbi tika apturēti. Tirgus celtniecība atsākās tikai 1928. gada pavasarī un tika pabeigta 1930. gada rudenī: 2. novembrī tirgus tika svinīgi nodots ekspluatācijā.
Paviljoni, kas būvēti vairāku gadu laikā starp diviem pasaules kariem, izrādījās interesanti no arhitektūras estētikas viedokļa: to formās izdevās uzņemt gan racionālas (vertikālās) modernitātes, gan art deco iezīmes.

Jaunais tirgus savam laikam bija ļoti moderns: visās ēkās bija centrālā apkure un elektriskais apgaismojums. To nodrošināšanai tika izmantota zemspiediena tvaika apkures sistēma — tā darbojās līdz 1986. gadam, kad tirgus nebija pieslēgts pilsētas centrālajai apkures sistēmai.

Tirgus paviljonos atradās lielas saldēšanas iekārtas ar saldētavas platību 1258 m2, lifti preču pārvadāšanai visos angāros, iespaidīgas noliktavas un pagrabu ieejas, kas nodrošināja piegādātājiem ērtu piekļuvi visiem paviljoniem.

Preces uz jauno tirgu bija paredzēts piegādāt pa ūdeni pa pilsētas kanālu un pa dzelzceļu. Zem tirgus faktiski tika uzcelta pazemes pilsēta 2 hektāru platībā: ejas ar tuneļiem veda uz pietauvošanās platformām kanāla pusē, no kurām preces varēja ērti transportēt uz tirgus noliktavām un saldētavām pagrabos.

Pie vairumtirdzniecības paviljona pretī kanālam pat sāka būvēt dzelzceļa pārvadu, taču tas netika pabeigts. Dzelzceļa līniju bija paredzēts pagarināt līdz pēdējam paviljonam — tik tālu sniedzās pagrabi zem tirgus. Taču īstenot dzelzceļa projektu nekad neizdevās — sākās Otrais pasaules karš. Preču izkraušanas platforma un piestātne starp kanālu un moderno Gaļas paviljonu ir saglabājušās līdz mūsdienām. Šodien šī vieta ir tukša.

Lai pircējiem būtu ērti nokļūt līdz tirgum, netālu parādījās tramvaja loks, pāri kanālam tika uzbūvēti divi tilti.

Jau pirms tirgus galīgās nodošanas ekspluatācijā un tirdzniecības stendu parādīšanās paviljonos sāka rīkot izstādes — piemēram, Latvijas skolu 10 gadu jubilejas izstāde 1929. gadā. Līdz 1930. gada rudenim paviljoni tika aktīvi izmantoti kā visdažādākās izstāžu telpas: III Starptautiskā automobiļu izstāde un gadatirgus notika divos tirgus paviljonos — gaišie un plašie angāri toreiz izrādījās vienīgās viegli pieejamās telpas Rīgā. Drīzumā, no 10. līdz 12. maijam, paviljonos notika Latvijas Mednieku asociācijas rīkotā izstāde.

Telpas tika izmantotas arī politiskajām sapulcēm — 1930. gada 6. un 13. aprīlī šeit notika LSDSP masu sapulces, bet 18. maijā — strādnieku un zemnieku frakcijas sēde.

Pārtikas preču tirdzniecība Centrāltirgū sākās 1930. gada 10. novembrī. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā Centrāltirgus bija lielākais un modernākais tirgus Eiropā.

Centrāltirgus bija trīs reizes lielāks par Daugavmalas tirgu — vēsturisko Rīgas tirgu, par kuru runājām teksta sākumā un kas Daugavas krastmalā it kā pastāvēja aptuveni piecus gadsimtus. Ievērojamu tirgus platības daļu aizņēma administratīvās telpas, noliktavas un pagrabi. Vidēji tirgotājiem tika atvēlēta aptuveni 4 m² liela tirdzniecības platība, kas viņiem izmaksāja līdz 165 latiem par kvadrātmetru.

Tikmēr citas komerctelpas pilsētā varēja iegādāties par cenu 20 lati kvadrātmetrā, bet vietu Vidzemes tirgū — par 80 latiem kvadrātmetrā. Neapmierināti bija arī mazie tirgotāji, kuri nevarēja atļauties īrēt jaunas telpas, un vairumtirgotāji, kuriem nebija kur izvietot darbiniekus un preces. Augstas nomas maksas bija arī aukstuma noliktavām un noliktavām. Tā visa dēļ pārtikas cenas Centrāltirgū bija augstākas nekā citviet pilsētā un nepārtraukti pieauga — arī tur apmeklējumi pircējiem bija neizdevīgi.

Lai atrisinātu problēmu, ka tirgus nav pieejams lauku tirgotājiem, kuri nevarēja iznomāt telpas paviljonos, pie tirdziņa tika ierīkota aptuveni 1370 m2 liela atklāta platība — šeit zem nojumes 170 zirgu pajūgi. varētu izmitināt. Kopš 1938. gada zirgus varēja turēt speciālos staļļos blakus tirgum. Turklāt 1936. gadā pilsētas valdība Rīgas Centrāltirgū iekārtoja centrālo putnu kautuvi — modernāko gaļas kvalitātes kontroles vietu valstī.

Tirgus paviljoni 30. gados bija viens no Rīgas galvenajiem apskates objektiem ārzemniekiem. Sajūsmu izraisīja daudzveidīgie un lētie produkti ar degustācijas iespēju. Tūristi no Vācijas un Anglijas augstu novērtēja sviestu un bekonu. Zivju paviljons bija īpaši bieži apmeklēts, jo tur bija lieli akvāriji, kuros peldēja dažādās ūdenstilpēs noķertās zivis. Lielā tūristu plūsma nodrošināja to, ka Rīgas Centrāltirgus kļuva par vienu no majestātiskākajām celtnēm Eiropā.

Pirmā padomju okupācija (no 1940. gada vasaras) Centrāltirgus darbību būtiski neietekmēja. Bet Trešā Reiha okupācijas režīma laikā tirdzniecība notika ārkārtīgi ierobežotā daudzumā un no 1941. gada 1. septembra tikai ar kartēm. Sākās tirgus laukuma attīstība militārām vajadzībām. Divi Daugavai tuvākie paviljoni pārveidoti par automobiļu dzinēju remonta darbnīcu, bet aiz pagaidu žoga ierīkota malkas noliktava. Vairāki Rīgas Centrāltirgus paviljoni tika nopostīti aktīvās karadarbības laikā Rīgā 1944.gadā — tie vēlāk tika atjaunoti.

Pēc padomju armijas ienākšanas Latvijā un Otrā pasaules kara beigām Centrāltirgus pamazām atguva savu nozīmīga tirdzniecības punkta statusu pilsētā. Tajā pašā laikā Centrāltirgus darbs ir būtiski mainījies, mainoties īpašuma tiesībām un ekonomiskajām attiecībām.

Centrāltirgus paviljoni tika pārstrukturēti — bijušajā vairumtirdzniecības paviljonā tika organizēta gaļas produktu tirdzniecība, bet atlikušie četri paviljoni tika sakārtoti atbilstoši pārtikas produktu veidiem: pirmajā tirgoja pienu un piena produktus, otrajā — graudaugus un maize, trešajā — augļi, dārzeņi un sakņu dārzeņi, bet ceturtajā – zivis.

1949. gadā Centrāltirgus pārdēvēja par Centrāltirgus kolhozu tirgu, ko padomju prese sauca par labāko tirgu Padomju Savienībā. Šo nosaukumu tirgus nesa līdz 1994. gadam.

Padomju laikā visi Latvijas tirgi kļuva par kolhozu tirgiem, bet saglabājās iespējas tirgot produkciju no saimniecības zemes gabaliem. 70. gadu vidū Centrāltirgū tikai 62 tirdzniecības vietas bija kolhozi, bet 800 — individuālie zemnieki. Tajā pašā laikā tirdziņā darbojās 144 valsts organizāciju mazumtirdzniecības punkti, kas tirgoja rūpniecības preces, savukārt 21 kolhozs gaidīja rindā, lai nodrošinātu tirdzniecības vietu.

Domājams, ka 1982. gadā tirgus dārzeņu paviljonā izcēlās ugunsgrēks, jo nedēļas nogalē bija ieslēgts elektriskais sildītājs. Ugunsgrēka dzēšanas laikā negaidītu sarežģījumu radīja paviljona konstrukcijas īpatnības: jumta siltumizolāciju starp koka apšuvuma kārtām nodrošināja kūdras plāksnes, kuras pastāvīgi gruzdēja, saglabājot ļoti augstu temperatūru. Lai to demontētu, ugunsdzēsēji trīs dienas noplēsa jumta dzelzs loksni pa loksnei. Tā kā paviljons bija piepildīts ar precēm, durvis netika atvērtas, un ap tiem tika izveidots Rīgas garnizona karavīru kordons, lai uzraudzītu viņu drošību. Trešajā dienā ūdens istabā jau bija līdz viduklim.

1983. gada 18. oktobrī ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu Centrālā kolhozu tirgus paviljonu komplekss tika atzīts par republikas nozīmes kultūras pieminekli.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā par nozīmīgu pavērsienu Centrāltirgus attīstībā kļuva brīvo (tirgus) ekonomisko attiecību ieviešana: tas ātri atdzīvojās, aktivizējās daudzi privātuzņēmēji.

Deviņdesmito gadu pirmajā pusē rūpnieciskā ražošana Latvijā samazinājās, pieauga bezdarbs, pasliktinājās daudzu cilvēku finansiālais stāvoklis, tomēr, neskatoties uz to, Rīgas Centrāltirgus joprojām bija populārākā tirdzniecības vieta Latvijā. 1994. gadā no tirgus nosaukuma tika izņemts vārds “kolhozs” — tas atkal kļuva vienkārši par Centrāltirgu.

1997. gada 6. decembrī UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļāva Rīgas vēsturisko centru, kurā ietilpst arī Centrāltirgus teritorija. Teritorijas atzīšana par visas pasaules sabiedrības kultūrvēsturisko mantojumu ir veicinājusi tūristu un ārvalstu investoru interesi.

1998. gadā tika uzsākta tirgus rekonstrukcija pēc arhitekta Ulda Šēnberga projekta. Divos stāvos tika uzbūvēti vairāki paviljoni: viens veikaliem, otrs kafejnīcām un izstāžu telpām. Vecos kioskus un piekabes iekšā nojauca, to vietā uzcēla modernus veikalus.

2019. gada 15. janvārī Centrāltirgū tika atklāts rekonstruētais Gastronomiskais paviljons, kas slēgts kopš 2016. gada rudens. Tagad Centrāltirgus pieder Rīgas domei. To joprojām veido pieci paviljoni – piena, gaļas, dārzeņu, zivju un gastronomijas, kā arī ielu iepirkšanās vietas: kioski, treileri, vecos sarkanos šķūņos ierīkoti tirdzniecības centri, kā arī pirms dažiem gadiem izveidots zemnieku tirgus. Kopumā – vairāk nekā 3000 mazumtirdzniecības vietu. Tirgus pamazām tiek atjaunots un atjaunots. Pēdējos gados šeit ir ieviesti stingri sanitārie standarti, un atkal parādījās savas laboratorijas un kontroles svari.

Rīgas Centrāltirgus ir viens no lielākajiem Eiropas tirgiem, kas joprojām atrodas pilsētas centrā. Tas darbojas arī kā viens no Rīgas galvenajiem tūrisma objektiem un attīstās, lai paliktu mūsdienīgs.