Alnis nezina, ka mežu abās pusēs no tā atdala vairāku joslu autoceļš. Varde nesaprot, ka ceļā uz ūdenstilpi ir parādījušās dzelzceļa sliedes. Dzīvniekiem robežas, ko cilvēks iezīmē kartē, nepastāv — toties asfalts, sliedes, nožogojumi un automašīnu troksnis ir pavisam reāli.
Tieši tāpēc jauna autoceļa vai dzelzceļa izbūve teritoriju maina daudz vairāk, nekā sākotnēji varētu šķist. Infrastruktūra ne tikai aizņem vietu ainavā, bet arī pārtrauc dzīvnieku ierastos pārvietošanās ceļus. Dažām populācijām tas var nozīmēt saiknes zudumu starp divām dzīvotnes daļām.
Eiropā šo problēmu sāka risināt ne tikai ar brīdinājuma zīmēm un nožogojumiem. Pāri autoceļiem sāka būvēt īpašus tiltus, zem tiem — tuneļus, bet dažviet veidot veselas pāreju sistēmas, kas ļauj dzīvniekiem turpināt pārvietoties savā teritorijā, nekrustojoties ar cilvēkiem paredzēto infrastruktūru.
Ceļi kā barjera
Pirmās īpaši dzīvniekiem paredzētās pārejas Eiropā parādījās Francijā jau 20. gadsimta 50. gados. To izveide bija saistīta ar praktisku problēmu: pieaugot autotransporta kustībai, palielinājās arī transportlīdzekļu sadursmju skaits ar savvaļas dzīvniekiem. Pakāpeniski kļuva skaidrs, ka nožogojumi gar ceļiem bez iespējas droši šķērsot brauktuvi situāciju tikai pasliktina, tāpēc dzīvniekiem ir nepieciešamas īpaši izveidotas drošas pārejas.
Turpmākajās desmitgadēs līdzīgi risinājumi sāka parādīties arī citās Eiropas valstīs. Tika veidoti gan nelieli tuneļi, gan īpašas pārejas zem ceļiem, gan tilti pār tiem. Īpaši aktīvi šāda sistēma attīstījās Nīderlandē. Jau 20. gadsimta 70. gados tur tika būvētas dažādu veidu pārejas — no nelieliem tuneļiem dzīvniekiem līdz lieliem tiltiem.
Pakāpeniski kļuva skaidrs, ka problēma nav saistīta tikai ar dzīvniekiem, kas iet bojā uz ceļiem. Autoceļš vai dzelzceļš var sadalīt mežu divās daļās, liegt dzīvniekiem piekļuvi ūdenstilpei vai vairošanās vietām, kā arī izjaukt ierastos sezonālās migrācijas maršrutus. Pat ja dzīvnieki nenokļūst zem transportlīdzekļu riteņiem, pati infrastruktūra joprojām darbojas kā barjera.
Tā ekoloģijas diskusijās parādījās termins dzīvotņu fragmentācija. Dabiska teritorija pārvēršas par atsevišķu, infrastruktūras sašķeltu teritoriju kopumu, starp kurām pārvietoties kļūst arvien grūtāk. Dažām sugām tas nozīmē pieejamās teritorijas samazināšanos, savukārt nelielām un izolētām populācijām — arī ģenētiskās daudzveidības samazināšanos.
1995.gadā Nīderlandes pilsētā Māstrihtā tika organizēta starptautiska konference par dzīvotņu fragmentāciju un ekoloģisko infrastruktūru. Tajā piedalījās speciālisti no 25 valstīm, un šī tikšanās kļuva par sākumpunktu Infrastructure and Ecology Network Europe izveidei — starptautiskam tīklam, kas pēta infrastruktūras ietekmi uz dabas teritorijām un meklē risinājumus tās mazināšanai.
Tilti dzīvniekiem
Uzskatāmākais dzīvniekiem paredzētās infrastruktūras piemērs ir zaļais tilts jeb ekodukts. No augšas tas izskatās gandrīz kā meža turpinājums: augsnes slānis, krūmi, koki, dažkārt pat nelielas ūdenstilpes. Zem tā atrodas autoceļš vai dzelzceļš. Tilta izmērs ir atkarīgs no dzīvnieku sugām, reljefa un no tā, kādu ekoloģisko saikni nepieciešams atjaunot.
Lielajiem zīdītājiem, piemēram, briežiem, aļņiem un mežacūkām, nepieciešamas platas pārejas, kurās dzīvnieks nejūtas iesprostots starp trokšņainām transporta plūsmām.
Mazākiem dzīvniekiem risinājumi ir daudz vienkāršāki: zem ceļa var izbūvēt parastu tuneli vai caurteku. Gar ceļu tiek uzstādīti virzošie nožogojumi, kas neļauj dzīvniekiem nokļūt uz brauktuves un novirza tos tieši uz pārejas ieeju.
Īpaša uzmanība tiek pievērsta abiniekiem. Pavasarī krupji, vardes un tritoni dodas uz vairošanās vietām, bieži šķērsojot ceļus. Dažās Eiropas valstīs tiem tiek veidotas veselas sistēmas ar zemiem nožogojumiem un nelielām pazemes pārejām. Turklāt svarīgs ir ne tikai pats tunelis: ja dzīvnieks nespēj atrast tā ieeju, dārgi izbūvētā pāreja var izrādīties praktiski bezjēdzīga.
Pirms būvniecības ekologi pēta ekosistēmas ap plānoto vai jau esošo infrastruktūru, kā arī dzīvnieku pārvietošanās maršrutus un takas. Kur dzīvnieki šķērso teritoriju? Kur atrodas ūdenstilpes? Kuras meža daļas tie izmanto? Kurā gadalaikā sākas migrācija?
No atsevišķām pārejām līdz jaunām prasībām
Pakāpeniski ekoloģiskā savienojamība ir kļuvusi par daļu no Eiropas telpiskās plānošanas. Zaļā infrastruktūra mūsdienās tiek uztverta kā dabisku un daļēji dabisku teritoriju tīkls, kam jāpaliek savstarpēji savienotam. Ekoloģiskie koridori un pārejas pār ceļiem ir viens no šādas sistēmas instrumentiem.
Jauns posms sākās līdz ar Eiropas Dabas atjaunošanas regulas (Nature Restoration Regulation) pieņemšanu. Regula stājās spēkā 2024. gadā un nosaka juridiski saistošus dabas atjaunošanas mērķus ES dalībvalstīm. Līdz 2030. gadam atjaunošanas pasākumiem jāaptver vismaz 20% Eiropas Savienības sauszemes un jūras teritoriju. Viens no uzdevumiem ir ekosistēmu atjaunošana un tādu šķēršļu novēršana, kas kavē dabiskos procesus un dzīvo organismu pārvietošanos.
Tieši tāpēc mūsdienās dzīvnieku pārejas cenšas projektēt nevis atrauti no apkārtējās ainavas, bet gan kā tās turpinājumu.
Kas notiek Baltijā
Baltijas valstīs zaļo koridoru tēma ir īpaši aktuāla Rail Baltica mēroga dēļ. Jaunā, aptuveni 870 kilometru garā dzelzceļa līnija šķērsos Latvijas, Lietuvas un Igaunijas teritorijas, kur saglabājušies plaši mežu masīvi un salīdzinoši maz fragmentētas dabas teritorijas.
Tāpēc dzīvnieku pārejas Rail Baltica projektā tika paredzētas jau iepriekš. Piemēram, Latvijas Rail Baltica posmā pirms būvniecības divus gadus tika veikts zīdītāju monitorings, savukārt posmā no Igaunijas robežas līdz Vangažiem plānoti seši ekodukti un viena pazemes pāreja lielajiem un vidējiem dzīvniekiem. Kopumā visā Rail Baltica līnijā paredzētas vairāk nekā 40 lielas virszemes un pazemes dzīvnieku pārejas.
Interesanti ir arī tas, kā tiek izvēlētas vietas šādām būvēm. Vienā no posmiem projektētāji sākotnēji plānoja dzīvnieku pāreju pie lauksaimniecības laukiem. Tomēr pētījumi parādīja, ka dzīvnieki tur praktiski nepārvietojas un dod priekšroku maršrutiem gar upēm. Tāpēc risinājums tika mainīts, pielāgojot būvi pie Lankesas upes.
Tas ir labs piemērs tam, kā ekoloģiskais monitorings var mainīt infrastruktūras projektu, nevis vienkārši kļūt par atsevišķu nodaļu projekta pārskatā.
Latvija: uzmanību, vardes
Papildus Rail Baltica projektam šādi risinājumi Latvijā pagaidām lielākoties ir lokāli. 2026. gada pavasarī Dabas aizsardzības pārvalde uzstādīja pagaidu informatīvās ceļa zīmes 30 valsts autoceļu posmos Vaides, Saldus un Pāles apkārtnē, kur notiek krupju pavasara migrācija. Pēc migrācijas sezonas beigām zīmes tiek noņemtas.
Šķietami autovadītāji tiek vienkārši brīdināti, ka noteiktā gada laikā ceļu sāk šķērsot krupji un ir jāsamazina braukšanas ātrums. Taču loģika šeit ir tāda pati kā liela ekodukta gadījumā. Dzīvnieki turpina izmantot savus ierastos pārvietošanās maršrutus arī tad, ja tiem pāri ir izbūvēts ceļš, tāpēc infrastruktūrai ir jāpielāgojas. Dažos gadījumos pietiek ar pagaidu ceļa zīmi, citos nepieciešami nožogojumi, tuneļi vai pilnvērtīga pāreja. Risinājuma izvēle ir atkarīga no tā, kādi dzīvnieki izmanto konkrēto maršrutu, cik intensīva ir satiksme un vai migrācija šajā vietā atkārtojas gadu no gada.
Transporta infrastruktūra vienmēr maina ainavu. Pilnībā no tā izvairīties nav iespējams. Svarīgi ir novērot vietējo ekosistēmu un ņemt šo faktoru vērā jebkura mēroga infrastruktūras projektēšanā: kur atstāt vietu dzīvnieku kustībai un kā savienot teritorijas, kas citādi tiktu nošķirtas cita no citas.
Cilvēkam ceļš ir līnija starp punktu A un punktu B, bet meža iemītniekiem šī līnija var kļūt par sienu. Mūsdienu infrastruktūras uzdevums ir iemācīties būvēt tā, lai šī siena nebūtu nepārvarama.
