Vērot debesu gaismas spēles: Ziemeļblāzmas katedrāle
Ziemeļeiropā ir daudz vietu, kur var vērot ziemeļblāzmu, sākot no caurspīdīgām atpūtas mājiņām un beidzot ar veseliem viesnīcu kompleksiem. Taču, iespējams, visneparastākā no tām ir Ziemeļblāzmas katedrāle Norvēģijas pilsētā Altā. Papildus reliģiskajai funkcijai tā kalpo arī kā sabiedriskā telpa, kas cildina vietējās dabas krāšņumu, ēka atrodas 400 kilometrus uz ziemeļiem no polārā loka, tāpēc ziemeļblāzma šeit ir bieža parādība.
Tiecoties iemūžināt arhitektūrā aurora borealis būtību, arhitekti no birojiem „Schmidt Hammer Lassen” un „LINK Arkitektur” radījuši „efemēru, gaistošu un poētisku” būvi: tā vijas spirālē un tiecas augšup, it kā mēģinādama sasniegt debesis. Titāna apdare uztver dienas gaismu, bet garajos un tumšajos ziemas mēnešos tā atstaro ziemeļblāzmas košās krāsas, pastiprinot iespaidu par šo dievnamu un izceļot tā neparasto veidolu pat pilnīgā tumsā.
Ziemeļbriežu vērošana: arhitektu biroja „Snøhetta” projekti un darba stils
„Snøhetta”, slavenākais Norvēģijas arhitektūras birojs, ir nosaukts par godu kalnam ar tādu pašu nosaukumu. Jau no pirmajiem savas darbības gadiem arhitekti regulāri devās turp pārgājienos, „lai rastu saikni ar dabu un cits ar citu”. Tagad tas ir kļuvis par ikgadēju pasākumu, uz kuru biroja darbinieki sabrauc no visas pasaules. „Pastaigas un sarunas palīdz saprast, ka radošajā procesā mēs izmantojam ne tikai prātu, bet visu ķermeni,” uzskata arhitekti.
Ņemot to vērā, viņu projektos vienmēr bijusi vieta pētījumiem par cilvēka, dabas un mākslīgi radītās vides mijiedarbību, bet robežu izplūšana starp iekštelpu un ārtelpu kļuvusi par viņu darbu zīmolu. Piemēram, Hjerkinnā viņi ir izveidojuši paviljonu savvaļas ziemeļbriežu vērošanai. Tas nodrošina atpūtas vietu un drošu patvērumu no bargajiem laikapstākļiem, taču vienlaikus kalpo arī kā atgādinājums, ka daba jāvēro no droša attāluma.
Atgriešanās pie saknēm: kūrorts Siguldas rajonā
Latvijas kūrorta „Ziedlejas Wellness Resort” projektu pie Siguldās izstrādājuši pašmāju arhitekti no biroja „Open AD”. Par pamatu ņemtas latviešu tradīcijas un senas, bet netradicionālas tehnoloģijas. Tas jo īpaši jūtams pirtīs, no kurām viena – “Vilnas pirts” savu nosaukumu ieguvusi tieši sava galvenā materiāla dēļ. Pirts telpa iekārtota jurtai līdzīgā konstrukcijā, kas apdarināta ar melnu koku. Sienas ir siltinātas ar vilnu; karsējot tā izdala lanolīnu, kam, kā tiek uzskatīts, piemīt dziednieciskas īpašības.
Izmantotie materiāli: koks, betons, metāls un dabiskie audumi vieno pirti ar citām kūrorta daļām: gan ar naktsmītnēm, gan ar ēkām “Stikla pirts” un “Dūmu pirts”.
Ieklausīties klusumā: Arvo Pärt centrs
Reti kurš izcils mākslinieks iemanto slavu savas dzīves laikā un atstāj būtisku ietekmi uz laikabiedriem. Igauņu komponists Arvo Perts ir unikāls izņēmums, kuram tas izdevies. 2018. gadā 35 kilometrus no Tallinas tika atvērts viņa vārdā nosauktais centrs — Perta mūzikas iemiesojums, no kā iedvesmojušies arhitektu biroja „Nieto Sobejano Arquitectos” autori. Viņi pētīja, kā savā starpā saistīta laika ritumā strukturētā mūzika un telpa. Arhitekti vēlējās atrast līdzsvaru starp divām dimensijām: Arvo Perta mūzikas intīmo raksturu un Igaunijas dabas skaistumu.
Centrs atrodas mežā, un, lai nokļūtu līdz tam no stāvvietas, pāris minūtes jāiet pa taciņu. Tas tika darīts ar nolūku, lai apmeklētāji paspētu ieslīgt Baltijas jūras piekrastes priežu silu meditatīvajā gaisotnē. Ēka ir zema, izņemot skatu torni, visas galvenās telpas ir izvietotas zemes līmenī. Tādējādi pati ēkas arhitektūra noskaņo uz pārdomu pilnu klausīšanos un vērošanu.
Vērot putnus: putnu vērošanas torņi Baltijā
Cilvēki dažādas bākas un skatu torņus būvējuši kopš senseniem laikiem. Baltijas mūsdienu vēsturē būvniecības bums sākās 2010. gados – līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, tas bija saistīts ar vietējā tūrisma un putnu vērošanas popularitātes pieaugumu.
Latvijā viena no iespaidīgākajām konstrukcijām atrodas Kornetu-Peļļu dabas liegumā – senlejā netālu no Igaunijas robežas. Torņa autori ir Latvijas arhitektu birojs „BM Projekts”, kas strādā ar visdažādākajām ainavām. Metāla pamatkonstrukciju ietver koka līstes, kas atgādina latviešu tautas ornamentus.
Igaunijā ir neparasts starpkaru modernisma perioda piemērs — 1939. gadā celtais tornis Munameģī. Pirmo un augšējo stāvu savieno lifts, apakšstāvā atrodas kafejnīca, augšā — atvērta skatu platforma, bet stāvu zemāk atrodas stiklota telpa tiem, kuri baidās no augstuma vai vēlas patverties no laikapstākļiem. Dzelzsbetons un vienkāršas ģeometriskas formas ir obligātas modernisma arhitektūras pazīmes, kas Igaunijā kļuva populāras neatkarības periodā.
Iepazīt Kuršu kāpu: Kultūras centrs Jodkrantē
2025. gadā atvērtais jaunais Kuršu kāpas informācijas centrs ir lielisks sākuma punkts, no kura doties iepazīt dabas lieguma vēsturi un dabu, kā arī vietējās arhitektūras īpatnības.
Lietuviešu arhitektu birojs „JAS” bija tie, kuri sāka strādāt ar šo vēsturisko koka ēku, kurā agrāk atradās skola, un ar saudzīgas restaurācijas palīdzību stiprināja tās saikni ar tuvējām 20. gadsimta sākuma villām. Ieeju iezīmē jauna piebūve ar pilnstiklojumu un viļņainiem ornamentiem, kas atgādināja smilšu vilnīšus blakus esošajās kāpās.
Kultūra: Vidzemes koncertzāle
2014. gadā atvērtā Vidzemes koncertzāle „Cēsis” ir arhitekta Jura Pogas projekts. Līdzīgi kā “Kuršu kāpas” informācijas centrs, arī šis projekts pārdomāti pārvērtē vēsturisko arhitektūras mantojumu: jaunajā ansamblī ir iekļauta ēka, kurā pirms Pirmā pasaules kara atradās “Viesīgā biedrība”. Lai gan tai nebija pieminekļa statusa, tai ir būtiska vieta pilsētas vēsturiskajā audumā, un Poga savu arhitektūras stratēģiju balstīja uz laikmetu nošķiršanu: vēsturiskā daļa ir maksimāli saglabāta, savukārt viss jaunais ir izteikti moderns, necenšoties atdarināt senatni.
Jaunās ēkas sešstāvu korpuss veidots no atklātiem un saprotamiem materiāliem: ķieģeļiem, dabīgā akmens, koka, betona un metāla. Galvenais fasādes elements ir metāla žalūzijas, kas vienlaikus kalpo gan aizsardzībai no saules, gan kā nozīmīgs dekoratīvs akcents: to kompozīcija atgādina koka lapotni – vietām blīvāku, vietām retāku, bet krāsa mainās atkarībā no apgaismojuma dienas gaitā.
Vērot kuģus: pasažieru osta Tallinā
2021. gadā atvērtais jaunais Tallinas kruīza kuģu terminālis ir viena no iespaidīgākajām pastaigu vietām gar Baltijas jūru.
Projekts uzrunā ar savu ieceres vienkāršību: kruīza kuģi vislabāk ir pārredzami tieši no divu vai trīs stāvu augstuma, tāpēc arhitektu biroji „Salto Architects” un „Stuudio Tallinn” apvienojuši pasažieriem paredzēto telpu ar pilsētniekiem pieejamu publisko zonu. Pasažieri tiek apkalpoti apakšējā līmeņa zālēs. Augšstāvā atrodas 850 metrus garš promenādes celiņš ar soliņiem, restorānu un diezgan stāvi izvietotu amfiteātri, kas pasargā no vēja nelielu bērnu rotaļu laukumu.
Norūdīties un atpūsties: „Kulttuurisauna” Helsinkos
Viena no ievērojamākajām Helsinku pilsētas pirtīm ir „Kulttuurisauna”, kas paredzēta vairākiem desmitiem apmeklētāju. 2013. gadā atvērtā ēka tapusi pēc dizaineres Nene Tsuboi un arhitekta Tuomas Toivonen projekta; viņi ir arī šīs pirts īpašnieki.
Aiz baltās fasādes slēpjas minimālistisks, mājīgs japāņu stila interjers, kurā izmantoti neapstrādāti materiāli: saplāksnis, brusas un silts, lieta betona klājums ar veidņu nospiedumiem. Ēkas aizmugurējā daļā atrodas kluss, norobežots pagalms ar skatu uz jūru un pieeju ūdenim.
Iedvesmoties no koka arhitektūras: tematiskais muzejs Viļņā
Viļņā ir saglabājušies daudzi dzīvojamie nami ar senu vēsturi. Viens no tiem ir 19. gadsimta koka ēka Užupes rajonā. Neskatoties uz savu skaistumu, tā gadu desmitiem bija pamesta. 2019. gadā pilsētas administrācija nolēma to restaurēt un izveidoja Pilsētas koka arhitektūras muzeju.
Restaurācijas gaitā speciālisti centās maksimāli saglabāt ēkas autentiskumu, atstājot 80 % ārējās apdares elementu un 70 % oriģinālo sienu un konstrukciju. Iekštelpu sienu apdare tika daļēji atjaunota atbilstoši polihromijas izpētes rezultātiem. Rezultātā tapis projekts, kurā galvenais eksponāts ir pati ēka. Tajā ir interesanti ieskatīties un atgriezties atkal un atkal, atklājot arvien jaunas detaļas un nianses.
