Jebkurā pilsētā ir kādas neapbūvētās zonas: klajumi, pamestas būvniecības ieceres vai zaļās zonas — viss, ko mēdz dēvēt par “piegulošo teritoriju”. Pilsētas pļavas bieži vien tiek uztvertas tieši šādi: kā resurss, ko var apbūvēt, vai labākajā gadījumā kā dekoratīvs parka elements.
Citu skatījumu uz šo ainavas daļu piedāvā Latvijas Dabas fonds (LDF) — nevalstiska organizācija, kas jau vairāk nekā 30 gadus nodarbojas ar Latvijas dabas saglabāšanu. Pēc fonda ieskatiem pļava ir pilsētas kritiskās infrastruktūras sastāvdaļa.
Pļava kā ekosistēmas pakalpojums
2005. gadā ANO publicēja dokumentu Millennium Ecosystem Assessment — ziņojumu par cilvēka ietekmi uz vidi. Ar to sākās plaša termina “ekosistēmu pakalpojumi” (ecosystem services) izplatība; tie ir labumi, ko cilvēks gūst no pareizi funkcionējošas ekosistēmas.
Tos var iedalīt četrās kategorijās: apgādes (provisioning), regulējošie (regulating), atbalsta (supporting) un kultūras (cultural) pakalpojumi.
Pļava ir viens no visuzskatāmākajiem objektiem, lai ilustrētu visas četras kategorijas: medus, siens un citi produkti, ko iegūst no pļavām, gadsimtiem ilgi ir bijuši Ziemeļeiropas agrārās ekonomikas pamatresursi – tādējādi tās pildīja apgādes funkciju. Pļavas ir būtiska daļa no augsnes veidošanās procesiem, slāpekļa un oglekļa aprites, kā arī bioloģiskās daudzveidības uzturēšanas – tā ir to atbalsta funkcija.
Un tas vēl nav runājot par to, ka ziedoša pļava ir atpazīstams Baltijas kultūrtelpas elements, savukārt latviešu dainas un Līgo svētku rituāli ar lauku puķu vainagiem ir kolektīvās atmiņas forma.
Visbeidzot, pļavas pilda arī regulējošo funkciju, kas ir līdzīga hidrotehniskajai infrastruktūrai: lietus ūdens kanalizācijai, lokālajām attīrīšanas iekārtām vai pretplūdu rezervuāriem. Blīva velēna absorbē nokrišņus un aiztur ūdeni augsnē, neļaujot tam aizplūst pārāk strauji; tādējādi tā samazina slodzi uz drenāžas sistēmām. Otrkārt, pļava darbojas kā filtrs: tā aiztur slāpekli un fosforu, samazinot to koncentrāciju ūdenstecēs.
Turklāt pļavām, atšķirībā no antropogēnajiem objektiem, nav nepieciešams kapitālais remonts, dārgi izejmateriāli vai elektroenerģija. Tās gan nevar dēvēt par “savvaļas” teritorijām; tās ir daļēji sabiedriskas ekosistēmas, ko uztur regulāra pļaušana vai lopu ganīšana.
Tā ir infrastruktūra, kurai nepieciešama apsaimniekošana – taču tāda, kas būtiski atšķiras no betona kolektoru nomaiņas, un kurai nepieciešami cita veida speciālisti: lauksaimnieki, mājlopi vai pat vietējā kopiena, kas spēj parūpēties par augiem.
Baltijas konteksts
Neraugoties uz to, cik nozīmīgas ir pļavas, to platības Latvijā strauji samazinās. Pēc Latvijas Dabas fonda datiem pēdējo desmitgažu laikā valsts ir zaudējusi gandrīz visu dabisko pļavu ekosistēmu. Ja pagājušā gadsimta sākumā pļavas klāja trešdaļu Latvijas teritorijas, tad saskaņā ar 2021. gada inventarizācijas rezultātiem ir saglabājušies vairs tikai 0,9 % jeb 60 000 hektāru. Līdz ar pļavām izzūd arī tajās mītošie augi un dzīvnieki, kā arī daļa latviešu pagātnes un kultūrvēsturiskās identitātes. Latvijas Dabas fondā uzskata, ka, iespējams, mēs zaudējam arī daļu no nākotnes:
Dabisko pļavu produkti — gaļa, piens, medus — visā pasaulē tiek arvien vairāk novērtēti to izcilā sastāva un garšas dēļ, savukārt dabisko pļavu produktu potenciāls Latvijā joprojām ir neizpētīta teritorija.
Lai šo dabas bagātību nezaudētu, Latvijai nav jāatjauno visas teritorijas — nepieciešami vien 3 % dabisko pļavu. Latvijas Dabas fonds kopā ar “GrassLIFE” partneriem jau ir atjaunojis vairāk nekā piecus tūkstošus hektāru, tostarp Engures ezera piekrastes pļavas un Lielupes palienes.
Cilvēkiem ļoti palīdzēja arī Galovejas šķirnes govju ganāmpulks, kas ganību sezonas laikā pārvietojas pa Latviju un nogana pļavas.
Daudzi reģiona plānošanas risinājumi — no Rīgas klimatadaptācijas līdz pat plūdu pārvaldībai Gaujas un Dvietes ielejās — balstās tieši uz tām funkcijām, kuras pļava vēsturiski ir pildījusi bez maksas vai par ļoti simbolisku samaksu. Šī priekšrocība netiek izmantota vienmēr, jo pļavu nav iespējams nodot ekspluatācijā pieņemšanas komisijai, un tā neiekļaujas kapitālo projektu loģikā ar skaidru dzīves ciklu. Tomēr tas ir tikai formāls šķērslis, nevis kaut kas tehniski sarežģīts.
Arhitekti un pilsētplānotāji raugās uz pilsētām arī caur ūdensvadu, kanalizācijas, ceļu un citas infrastruktūras sistēmu prizmu. Latvijas Dabas fonda pļavu atjaunošanas programma piedāvā šim skatījumam pievienot vēl vienu slāni — biotisko. Šajā gadījumā pļavas ir vissvarīgākā infrastruktūra, bez kuras pārējie tīkli darbosies sliktāk, bet to uzturēšana izmaksās dārgāk.
Pļavas Rīgā
Latvijas Dabas fonds jau sesto gadu veiksmīgi sadarbojas ar Rīgas domi un apkaimju biedrībām. Kopā tās ir izveidojušas desmitiem savvaļas augu oāžu — plānots, ka līdz 2027. gadam to skaits pieaugs līdz 47.
Pilsētai tās iepatikušās vairāku iemeslu dēļ. Kā skaidroja fonda vadītāja Ruta Sniedze-Kretalova, pirmais iemesls ir vienkāršā kopšana: pilsētas pļavu pļauj tikai 1–2 reizes gadā, to nav nepieciešams laistīt vai ravēt. Otrkārt, pļava rada patīkamu mikroklimatu — kamēr zāle nav nopļauta, tā mazāk izdeg un piesaista vairāk mitruma, tādējādi vasarā atdzesējot zemi.
Uzreiz pēc pirmās iesēšanas reizes pilsētas pļava var neizskatīties īpaši efektīgi, taču, kā skaidro Sniedze-Kretalova, jau pāris gadu laikā tajā uzzied desmitiem sugu ziedu, tostarp ogulāji, skābenes, āboliņš un margrietiņas. Pļavu tuvumā tiek uzstādīti informatīvi stendi, kuros var uzzināt vairāk par tajā sastopamajiem daudzveidīgajiem augiem.
