Kam vajadzīgas vējdzirnavas
Šāds teksts lasāms uz Gļeba Derevjanko izveidotās Latvijas vējdzirnavu kartes. Izvēlējāmies pašus interesantākos piemērus, taču, lai šo tēmu izzinātu vēl pamatīgāk, iesakām iepazīties ar pašu karti.
Latvijā ir sastopamas divu veidu vējdzirnavas: holandiešu un vācu.
Holandiešu tipa dzirnavām griežas tikai augšējā daļa jeb “cepure”, bet pati būve ir pamatīga un visbiežāk celta no akmeņiem. Šāds materiāls tika izvēlēts pavisam praktisku iemeslu dēļ – Latvijas lauki bija pilni ar akmeņiem, lielāki vai mazāki laukakmeņi bieži vien traucēja zemes apstrādi. Akmeņus no laukiem novāca un izmantoja dažādu saimniecības ēku, reizēm pat dzīvojamo māju celšanai – savā ziņā tā bija tā laika bezatkritumu saimniekošana. Savukārt Zemgales pusē bieži sastopamas arī no ķieģeļiem būvētas vējdzirnavas.
Vācu tipa dzirnavām ir vieglākas konstrukcijas koka korpuss, kas uzstādīts uz centrālā balsta, ko iespējams pilnībā pagriezt vajadzīgajā virzienā. Gan viens, gan otrs vējdzirnavu tips galvenokārt tika izmantots graudu malšanai.
Tehnoloģijām attīstoties, parādījās efektīvākas un ātrākas metodes, kā graudus pārvērst miltos. Šī iemesla dēļ vējdzirnavas mūsdienās vairs netiek izmantotas to sākotnējam mērķim. Tāpēc ir patīkami, ka Latvijā vairākas no tām ir izdevies saglabāt, piešķirot tām jaunu elpu: mūsdienās vējdzirnavas pārtop par restorāniem, muzejiem un citiem sabiedriski nozīmīgiem kultūras objektiem.
Rekonstruētas un restaurētas holandiešu tipa vējdzirnavas
Ausekļu vējdzirnavas
Šīs vējdzirnavas, kas celtas ap 19. gadsimta nogali, kopš 2005. gada piedzīvojušas pakāpenisku atdzimšanu. Līdz ar apkārtējās teritorijas labiekārtošanu šeit izveidota atpūtas zona un seno lauksaimniecības un sadzīves priekšmetu muzejs “Ausekļu dzirnavas”. Vietai ir sena un bagāta vēsture — jau 1896. gadā Iecavas upes krastā sāka darboties pirmās “Ausekļu” ūdensdzirnavas, kas savu funkciju pildīja līdz pat 1950. gadam.
Atjaunošanas darbu laikā veco dzirnavu pamatos tika uziets unikāls atradums — pirmā objekta cēlāju rakstīts vēstījums nākamajām paaudzēm. Šī zīmīgā vēstule kļuva par nepārprotamu pamudinājumu turpināt iesākto un neļaut vēsturei izzust. 2013. gadā biedrība “Lauku ceļotājs” kompleksam piešķīra kultūras zīmi “Latviskais mantojums”, godinot nacionālo tradīciju saglabāšanu un prasmi pielāgot vēsturisko vidi mūsdienu tūrisma vajadzībām.
Pasiekstes vējdzirnavas
Dzirnavas celtas 1895. gadā un turpināja darboties līdz pat 60. gadu sākumam. Šis valsts nozīmes arhitektūras piemineklis šodien ir ieguvis jaunu elpu – vēsturiskajās telpās ierīkots krogs, savukārt dzirnavu apkārtnē viesiem tiek piedāvāta iespēja nakšņot labiekārtotos apartamentos.
Strantes vējdzirnavas
Dzirnavas celtas ap 1900. gadu un savu vēsturisko veidolu atkal atguva 2018. gadā, kad tām tika nomainīts jumts, ielikti logu rāmji, kā arī izbūvētas kāpnes un grīdas. Šobrīd dzirnavas apsaimnieko mednieku klubs “Vidzeme”, un tās tiek izmantota kluba vajadzībām. Interesenti ir laipni aicināts dzirnavas apmeklēt un to majestātisko stāvu aplūkot no ārpuses.
Liepupes vējdzirnavas
Dzirnavu pamatne no pamatīgiem laukakmeņiem mūrēta jau 19. gadsimtā. Savukārt 20. gadsimta otrajā pusē celtne piedzīvoja neparastas pārvērtības – tā tika pārbūvēta par ūdenstorni.
Minhauzena alus kauss
Minhauzena taka aizvedīs jūs pie neparasta un pārsteidzoša skata – senas vējdzirnavas, kas pārtapušas par milzu alus kausu. Šī unikālā būve meklējama turpat Minhauzena muzeja teritorijā, kur vēsture sastopas ar barona neizsīkstošo fantāziju.
Āraišu vējdzirnavas
Dzirnavas celtas 19. gadsimta vidū. To atjaunošanas laikā vienā no sienām tika uziets akmens ar ierakstu “Anno 1852”, kas, visticamāk, arī ir ēkas celšanas gads.
Šis objekts ir lielisks holandiešu tipa vējdzirnavu paraugs: to augšējā daļa jeb “cepure” ar īpaša mehānisma palīdzību pati automātiski pagriežas vēja virzienā.
Ielūkoties dzirnavu iekšpusē un izzināt to mehānismus klātienē var, iepriekš saskaņojot to ar saimnieku.
Vācu tipa vējdzirnavas
Latvijā šādas dzirnavas ir saglabājušās ļoti maz, lielākoties tās aplūkojamas brīvdabas etnogrāfiskajos muzejos. To salīdzinoši sliktais stāvoklis skaidrojams ar faktu, ka viss korpuss parasti tika celts no koka, tādēļ tas bijis daudz neaizsargātāks pret ugunsgrēkiem un citu ārējās vides faktoru postošo ietekmi.
Sēļu sēta
Dzirnavas atrodas Jēkabpils Vēstures muzeja brīvdabas nodaļas “Sēļu sēta” teritorijā, kur ikviens var iepazīt Sēlijas novadam raksturīgo arhitektūru un senos sadzīves priekšmetus. Dzirnavu korpuss ir būvēts no koka un nostiprināts uz centrālās ass, kas balstās akmens pamatnē. Atšķirībā no holandiešu tipa vējdzirnavām, šīm – vācu tipa dzirnavām – vēja virzienā tiek pagriezta nevis tikai augšdaļa, bet gan viss korpuss kopumā.
