Ne tikai par senatnēm: astoņi mūsdienīgi objekti Rīgā

Bērnu rotaļu laukums “Labirints”

Iepazīšanos ar Rīgas mūsdienu objektiem var sākt tieši pie Doma mūriem. Māksliniece un tēlniece Liene Mackus kopā ar biroju Balta Istaba gudri izmantoja reljefa atšķirību un organizēja “viduslaiku” bērnu rotaļu laukumu. Šeit nav ierastas šūpoles vai slīdkalniņu — par pamatu tiek ņemts tipiskais viduslaiku pilsētas plānojums ar baznīcu un šauru ieliņu tīklu. Tā radās centrālais karuselis-kompass ar labi atpazīstamu bronzas gailīti virsū (šādi gailīši Rīgas tempļus rotā kopš 15. gs.) un no tā izstarojošu koka sienu labirintu.

Turklāt vietu apdzīvo bronzas pūces, bruņneši, vienradži un pūķi, kuru attēli tikai kopēti no viduslaiku manuskriptiem. Un pat segumi tika izvēlēti, kontekstu: ja karuseļa un paša labirinta zonā ir modernas drošas gumijas, tad mazā atklātā vietā jau bija noklāta ar ķieģeļu, kas liecina par saistību ar muri. no vecajām sienām, un pārejas zonas tika apstiprinātas ar neitrālu granti.

Arhitekti atzīst, ka viņu galvenā vēlme bijusi radīt bērniem un pieaugušajiem rosinošu vidi, kurā izklaide jāizdomā pašiem, nevis jāvadās pēc kāda cita izvirzīta tipiska scenārija.

Dzīvojamā ēka Skārņu ielā

Arī lielākas mūsdienu ēkas ir lieliski piemērotas aizsargājamai viduslaiku pilsētai. Neliela dzīvojamā ēka Skārņu ielā atrodas netālu no Sv. Pētera baznīcas un tūristu tik iemīļotā pieminekļa Brēmenes muzikantiem, ko Rīgai dāvinājusi sadraudzības pilsēta.

Māja, kas agrāk stāvēja šajā vietā, tika nopostīta Otrā pasaules kara laikā, un tās vietā ilgu laiku atradās parks. Biroja Jaunromans un Ābele arhitekti savu darbu sāka ar vēsturisko datu izpēti un mēģināja atrast nelielo robu, ko viņiem atstāja blīvā vēsturiskā apbūve. Tāpēc skulpturālā sešstāvu apjoma forma izrādījās ļoti sarežģīta, it kā izvērsta no kaimiņmājas ugunsmūra — ir interesanti apskatīt ēku no dažādiem punktiem.

Vēl viens paņēmiens, kas ļāva jauno objektu saistīt ar apkārtni, bija faktūras fasāžu apšuvums no sarkanajiem ķieģeļiem, kas ražots, izmantojot senās tehnoloģijas. Un, apstaigājot māju no visām pusēm un vērīgi apskatot, uz fasādēm pamanīsit stilizētu zīmējumu ar tiem pašiem Brēmenes mūziķiem — to veidojis grafiskais dizainers Edgars Zvirgzdiņš.

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

Neobaroka ēka Esplanādes parka malā, kas celta 1905. gadā pēc Vilhelma Neimaņa projekta, renovāciju gaidīja vairāk nekā 100 gadus. Starptautiskajā konkursā uzvarēja Lietuvas birojs Processoffice.

Arhitektu atrisinātie uzdevumi ietvēra ievērojamu telpas palielināšanu. Bet jebkurš papildinājums iznīcinātu vēsturiskā apjoma iespaidīgo skulpturālo raksturu. Rezultātā problēma tika atrisināta, izbūvējot pazemes telpas un rekonstruējot iepriekš neizmantotās bēniņu telpas.

Tieši no svinīgā, pārmērīgi dekorētā ieejas vestibila apmeklētāji dodas lejup pa spoguļattēlu misiņa kāpnēm un tad pa betona rampu nonāk pavisam citā, minimālistiskā modernā telpā ar atvērtu depozitāriju un trim izstāžu zālēm, kuras apgaismo jumta logs. Baltas stūrainas kāpnes ved uz augšējiem līmeņiem. Pašas zāles bēniņos un zem kupola saņēma vaļējas sijas, krāsotas neitrāli baltā krāsā, jo iepriekš visas koka konstrukcijas bija aizsargātas ar kaļķi.

Žaņa Lipkes Memoriāls

Ķīpsalas sala ir interesanta ne tikai ar saviem senajiem koka priekšmetiem, kas speciāli šeit atvesti no citām Latvijas vietām, bet arī ar skaisto mūsdienu arhitektūru. Tieši šeit savulaik atradās visparastākā koka māja, kurā kara laikā vienkāršs dokeris Žanis Lipke izglāba 57 ebrejus.

Malkas šķūnis, zem kura Lipke izraka slepeno bunkuru, nav saglabājies — tā vietā arhitekte Zaiga Gaile uzcēla frontonu melnu apjomu, kas atgādina Ķīpsalai raksturīgās laivu nojumes un jūrnieku mitekļus. Viņai tas ir gan Noasa šķirsts, gan apgāzta darvota laiva.

Muzeja iekštelpa ir sakārtota labirinta veidā — kompleksā celiņā, kura centrā atjaunots neliels pagrabs 3×3×3 metrus ar koka gultām. Muzeja spēcīgajās, simboliskajās telpās bieži tiek rīkotas lekcijas, tematiskas izstādes un pat teātra izrādes.

Ja pēc smaga emocionālā ceļojuma vēl ir garīgi un fiziski spēki, tad blakus var apskatīt tās pašas Zaigas Gailes dzīvojamo kompleksu bijušajā ģipša fabrikā — neticami melnu dzīvojamo ēku no NRJA biroja, kas paredzēta divām ģimenēm vienlaikus, un Ulda Pīlēna projektētais eksperimentālais komplekss Ola Foundation.

Latvijas Nacionālā bibliotēka

Projektu ar pašsaprotamu nosaukumu “Gaismas pils” Rīgai prezentēja latviešu izcelsmes amerikāņu arhitekts Gunārs Birkerts 1991. gadā. Topošajam jaunās neatkarīgās Latvijas simbolam viņš izvēlējās diezgan romantisku veidolu, atsaucoties uz līča viļņiem un piekrastes smilšu kāpām. Tajā pašā laikā arhitektam bija nepieciešams veidot dialogu ar Vecrīgas smailēm, kas paceļas tieši pretī Daugavas labajā krastā. Rezultātā radās stūrains metāla kalns, kas, atbilstoši savam nosaukumam, tumsā izskatās visiespaidīgāk.

Paši rīdzinieki par jauno bibliotēku nav pārāk sajūsmā, taču, kā jau pienākas, tā ir kļuvusi par nozīmīgu pilsētas sabiedrisko centru: šeit bieži notiek izstādes, filmu seansi, koncerti un citi pasākumi.

Lai iepazītos ar interjeriem, apskatītu unikālo slīpo stikla vitrīnu ar vērtīgām grāmatām un apbrīnotu skatu no ēku vainagošā “vainaga”, var pieteikties ekskursijai oficiālajā mājaslapā vai saņemt vienreizējo viesa karti plkst. uzņemšanu.

Mākslas centrs Zuzeum

Korķa fabrika, 20. gadsimta sākuma Rīgas industriālās varas lieciniece, celta 1910. gadā pēc arhitekta un inženiera Edmunda fon Trompovska projekta. Ar Zuzānu ģimenes pūlēm tas tika pārveidots par modernās mākslas centru un kļuva par mājvietu viņu bagātīgajai mākslas darbu kolekcijai.

Arhitekti lielu uzmanību pievērsa vēsturiskajam mantojumam, taču ne pārāk pievilcīgu un pilsētas dzīvē neiekļautu objektu pārvērta par nozīmīgu sabiedrisko teritoriju. Kā galveno krāsu izvēlējāmies pozitīvo un silto oranžo.

Neliela teritorija ieejas priekšā ir pārvērtusies par sava veida skatuvi ar skulptūru dārzu — ērtu un gaišu telpu sanāksmēm un ballītēm. Šeit tiek atvērta arī stiklota siltumnīca. Filmu seansi notiek klusā pagalmā. Centrā atrodas kafejnīca, mājīga viesistaba, dizaineru veikals un vairākas izstāžu telpas ar neitrālu baltu apdari, un uz jumta ir terase. Ēkas cietais industriālais stils ir pilnībā saglabāts – tā kļūst par ideālu fonu jebkuram mākslas darbam.

Hanzas Perona koncertzāle

Biroja Sudraba Arhitektūra projekts ir balstīts uz bezierunu uzmanību un cieņu pret objekta vēsturisko pagātni. Pārsteidzošais ķieģeļu mūris, koka sijas, bīdāmās durvis un vārti ir saglabāti un iztīrīti. Ārpusē pa visu ēkas perimetru parādījās papildu caurspīdīga stikla aizsargapvalks un līdz ar to gala fasāde, kas nosegta ar priedes paneļiem, lai pasargātu no saules. Vienlaikus no vēsturiskajām sienām atdalītā stikla “āda” veido nepieciešamās sabiedriskās zonas un nodrošina ēkas energoefektivitāti.

Arhitektu iejaukšanās šādā veidā izrādās pēc iespējas taktiskāka, un sākotnējais apjoms un faktūras sienas paliek aizsargātas, bet turpina organiski eksistēt pilsētas struktūrā.

Lielā estrāde Mežaparkā

Vislatvijas Dziesmu un deju svētki ir unikāla tradīcija un nozīmīgākais kultūras notikums, kas pulcē tautas korus un deju kolektīvus no visas valsts. Tas notiek reizi piecos gados un pat ir iekļauts UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Svētku galvenā iezīme ir vairāku tūkstošu dalībnieku kopīgā acapella dziedāšana.

Tieši šim pasākumam tika uzbūvēta jauna īpaša veida āra estrāde Mežaparkā (zaļā zona pie ezera un Rīgas galvenā atpūtas zona). Arhitektu meistari Jurisa Pogi un Austrija Mailis par sava projekta filozofisko un tēlaino pamatu izvēlējās mītisko Sudraba mežu. Galvenais elements bija neparasts jumts ar koka izskata balstiem un akustiskajiem paneļiem, kas rada kristāldzidru, telpisku skaņu.

Jaunā skatuve var uzņemt līdz 20 000 izpildītāju un līdz 30 000 sēdošu klausītāju, bet soliņus var viegli noņemt, lai uzņemtu līdz 70 000 cilvēku. Neskatoties uz tik šauru specializāciju, jaunā skatuve ir lieliski piemērota visdažādākajiem koncertiem un izrādēm.