Rīgas pilsētas gāzes torņi 

Gāzes torņu vēsture Matīsa ielā ir cieši saistīta ar Rīgas gazifikācijas procesu XIX gadsimtā: tās pirmais posms bija gāzes lukturu parādīšanās pilsētas ielās. Tolaik dabasgāzi vēl neieguva rūpnieciskos mērogos: tā tika ražota speciālās gāzes rūpnīcās apdedzinot koksni vai akmeņogles koksa gāzes krāsnīs.

Pēc tam gāze tika novadīta no krāsnīm pa caurulēm uz gāzes torņiem — uzglabāšanas tvertnēm. Gāzes torņu darbības princips bija šāds: dzelzs rezervuārs apgāzta zvana formā tika iegremdēts ūdens baseinā, gāze tika uzglabāta zvana iekšpusē, tādējādi paceļot to pret ūdens līmeni, bet ūdens baseinā neļāva gāzei izplūst no zvana apakšas.

Taču, ja gāzes torņu darbības inženierprincips dažādās Eiropas daļās bija universāls, tad ārējais veidols varēja būtiski atšķirties. Latvijā bargo klimatisko apstākļu dēļ gāzes rezervuāriem bija nepieciešams ārējais karkass, lai ūdens ziemā nesasaltu. Lai gan tas palielināja būvniecības izmaksas, tas vienlaikus arī pavēra papildu iespējas arhitektiem. Gāzes torņi līdztekus ūdenstorņiem kļuva par raksturīgiem objektiem XIX gadsimta Eiropas industriālajās pilsētās — arī Rīgā.

Pirmā gāzes rūpnīca

Rīgā lēmums par pāreju uz gāzes apgaismojumu tika pieņemts 1844. gadā. Taču no šī brīža līdz pirmās gāzes fabrikas (Rīgas pilsētas gāzes torņi) uzcelšanas brīdim pagāja vairāk nekā desmit gadi. Rīgas varas iestādes risināja sarunas par rūpnīcas celtniecību ar franču un vācu uzņēmējiem, taču procesu apgrūtināja Rīgas nestabilais finansiālais stāvoklis, un esošās pilsētas robežās nebija pietiekami daudz vietas šādām būvēm.

Tikai 1857. gadā pēc pilsētas nocietinājumu nojaukšanas tika atrasta vieta gāzes rūpnīcai bijušās fortifikācijas būves Jēkaba ravelīna vietā — tolaik ravelīns vēl bija kā sala pilsētas kanālā. Gāzes kompleksa projektu izstrādājis inženieris no Vācijas Ādolfs Kīnels.

1861. gada 12. jūlijā svinīgi tika ielikts Rīgas pirmās gāzes rūpnīcas pamatakmens. Būvdarbus vadīja prūšu būvinženieris Pauls Stefani (Paul Stephany), bet darbus veica mūrnieku meistars Johans Ferdinands Kastners (Johann Ferdinand Kastner). Rūpnīcas fasādi neogotikas stilā projektējis pilsētas arhitekts Johans Daniels Felsko (Johann Daniel Felsko). Būvdarbi valsts kasei izmaksāja 297 tūkstošus rubļu un tika pabeigti 1862. gada 6. augustā.

Plānā ēku komplekss atkārtoja ravelīna formu un ietvēra tehniskos, dienesta un dzīvojamos korpusus, lielu korpusu ar ogļu krātuvi un divus gāzes torņus izstrādātās gāzes uzglabāšanai. Gāzes rūpnīca ravelīna salā ar pretējo krastu bija savienota ar koka laipiņām. Papildus pašam rūpniecības kompleksam Rīga ieguva arī čuguna gāzesvadu sistēmu: sākotnēji cauruļu tīkls bija 28,5 km garš — pa to ar gāzi tika apgādāti 678 pilsētas lukturi.

Rīgas pirmā gāzes rūpnīca bija viens no izteiksmīgākajiem neogotikas paraugiem pilsētas rūpnieciskajā arhitektūrā. Komplekss atgādināja īstu viduslaiku pili ar tornīšiem, robotiem frontoniem un sienām. Gāzes torņi veidoja grandiozu un iespaidīgu fabrikas tēlu: astoņstūru ēkas vainagoja arku un dzegu joslas, bet logus ietvēra arhivolti — loki, kas ārpusē apvijās ap arku ailām. Kompleksa iespaidīgā panorāma, kas atradās pie ūdens, bieži tika attēlota pilsētas pastkartēs.

Vācbaltu ķīmiķis Karls Šmits (Carl Schmidt) šādi aprakstījis jaunās ēkas rūpnīcas atklāšanas gadā: “Uz bijušā nocietinājuma grāvja salas, kuru ar sauszemi savieno elegants tilts, stāv gaumīga kastellas būve ar diviem impozantiem torņiem. (..) Arhitektoniskā risinājuma ziņā neviena Anglijas gāzes iestāde nevar pat attāli mēroties skaistumā ar Rīgas iestādi, kas ir īsta pilsētas rota.”

Jaunā rūpnīca 

XIX gadsimta otrajā pusē pieprasījums pēc gāzes pilsētā turpināja pieaugt, un rūpnīcas jauda kļuva nepietiekama  — taču kompleksa izvietojums pašā Rīgas centrā būtiski ierobežoja tā tālāko attīstību. Tāpēc tika pieņemts lēmums par jaunas rūpnīcas celtniecību tajā pašā ielā, bet nedaudz tālāk no pilsētas centra.

1875. gada janvārī kvartālā starp Matīsa ielu, Vagonu ielu un Bruņinieku ielu darbu uzsāka otra gāzes rūpnīca. Šeit bija daudz vietas, un ar laiku šī rūpnīca izauga tik liela, ka spēja apgādāt ar gāzi visu Rīgu. Kompleksā ietilpa trīs gāzes torņi, kas bija celti dažādos laikos.

Pirmais gāzes rezervuārs jaunajā kompleksā tika būvēts pēc inženiera Emīla Kurgasa projekta 1874. gadā, bet būvdarbus veica mūrnieku meistars Karls Antons Heins (Karl Anton Heyn).

1880. gados rūpnīca sāka paplašināties, un pēc vietējā arhitekta Augusta Hartmana projekta 1882. gadā tika uzbūvēta otra gāzes krātuve. Būvdarbus šoreiz veica mūrnieku meistars Eduards Ulrihs Lūkass (Eduard Ulrich Lucas) un galdnieks Frīdrihs Vilhelms Hopfe (Friedrich Wilhelm Hopfe).

1901. gadā vēl vienā paplašināšanās procesā pēc arhitekta Karla Felsko projekta tika uzbūvēts trešais un lielākais gāzes rezervuārs.

Otrā rūpnīcu kompleksa arhitektūra atšķīrās no pirmā ar savu vienkāršību un racionalitāti. Pirmajiem diviem gāzes troņiem bija neapmestu ķieģeļu fasādes gandrīz bez dekora.

Pēdējais uzbūvētais gāzes tornis tomēr izcēlās ar arhitektonisku izteiksmību: tas tika būvēts neorenesanses stilā. Trešais gāzes tornis bija lielāks par pārējiem, tam bija cilindriska forma apmēram 40 metru diametrā ar kupola jumtu un trīsdaļīgiem arku logiem uz fasādes. Jau mūsdienās, pateicoties savam izskatam, tas kļuva par Agneses Aljēnas ilustrāciju varoni bērnu grāmatā “Augstāk par zemi” (2018.), kur ēka tiek salīdzināta ar putukrējuma torti.

Vecā (pirmā) gāzes rūpnīca pie Bastejkalna pārtrauca darbību 1907. gadā. 1933. gadā pēc pilsētas varas iestāžu lēmuma tika nojaukti fabrikas korpusi, kuriem netika atrasts pielietojums.

Otra gāzes rūpnīca Matīsa ielā paplašinājās un modernizējās. Tā darbojās abu pasaules karu periodos, izņemot īsas pauzes Otrā pasaules kara laikā. Un turpināja darboties līdz 1960. gadiem, bet 1962. gadā pārtrauca savu darbību: pasaulē notika pāreja uz dabasgāzes izmantošanu, un gāzes izstrāde rūpnīcās tika pārtraukta.

Gāzes torņi ilgu laiku netika izmantoti: pirms PSRS sabrukuma Latvija tika pieslēgta maģistrālajam gāzes vadam no Ukrainas un gāzes uzglabāšanas tvertnes vairs nebija vajadzīgas.

Vēlajā padomju periodā rūpnīca pārtrauca savu darbību, bet gāzes torņus sāka izmantot kā garāžas automašīnu novietošanai un remontam. 1990. gados sākās noplukušā kompleksa atjaunošana. Pirmo gāzes torni, kas celts 1874. gadā, nojauca, bet 1882. un 1901. gadā celtos gāzes torņus saglabāja un restaurēja. Abi ieguva vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļa statusu.

Mūsdienās torņi pieder gāzes uzņēmumam akciju sabiedrībai Gaso — tie ir daļa no uzņēmuma administratīvā kompleksa. 1882. gadā celtajā gāzes tornī arī tagad atrodas autodarbnīca, bet 1901. gadā celtajā gāzes tornī tagad atrodas sporta zāle.