Mīlēti, nīsti, nesaprasti: Rīgas mikrorajoni

Pēdēja laikā sociālie tīkli ir pārpildīti ar bezgalīgi garu, pelēku paneļu ēku attēliem, bet lai gan Rietumos interese par padomju laiku dzīvojamām ēkām pieaug, daudzās pēcpadomju valstīs tās izraisa sarežģītas emocijas. No vienas puses — nostaļģiju, no otras — pastāvīgu atgādinājumu par tajā laikā pieredzēto apspiešanu un netasinību.

Tomēr, lai padomju modernismu pilnībā iekļautu pilsētas struktūrā un veidotu labāku nākotni, mums jāizprot mūsu pagātne. Arī tūristiem un padomju modernisma entuziastiem šis ir lielisks veids, kā uzzināt vairāk par šo visuresošo dzīvojamo rajonu nozīmi un vēsturi. 

Mikrorajonu pirmsākumi

Lai gan ir vilinoši arhitektūru pilnībā atraut no tās vēsturiskā konteksta, lai būtu vieglāk to baudīt vai pat nosodīt, tādā veidā mēs pazaudējam svarīgu informatīvu daļu un saikni ar oriģinālo arhitektonisko veidojumu. Īpaši, ja runa ir par padomju modernismu — 30 gadu periodu starp Hruščova atkusni (1955) un Gorbačova perestroiku (1985).

Tieši šajā periodā kļuva skaidrs, ka pēckara mājokļu deficītu var atrisināt tikai ar modernismu. Tā nu darbietilpīgais un dekoratīvais Staļina Klasicisms tika aizvietots ar funkcionālo padomju modernismu, tādējādi priekšplānā izvirzot masveidā ražotu tipveida apbūvi. Drīz vien visā Padomju Savienībā parādījās miljoniem betona paneļbloki, ignorējot vietējo klimatu un vidi, veidojot tā sauktos mikrorajonus.

Kas ir mikrorajons?

Kas tad īsti ir mikrorajons? Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs skaidro: “Mikrorajoni bija koncentrētas teritorijas ar 3’000–5’000 iedzīvotājiem, kur plānojums nodrošināja ērtu piekļuvi izglītības un medicīnas iestādēm, veikaliem un citām ikdienas vajadzībām, piemēram, frizētavām, kurpniekiem utt” būtībā padarot tos pašpietiekamus.

Būvniecības normatīvi paredzēja, ka visām šīm sabiedriskajām ēkām jābūt pieejamām 500 metru rādiusā no dzīvokļa. Mikrorajoni tika veidoti tā, lai tos nešķērsotu galvenās ielas un gājēju un automašīnu satiksme tajos būtu atdalīta. Papildus tam, tika izveidoti sabiedriskā transporta maršruti, kas līdz šai dienai savieno mikrorajonus ar pilsētas centru. 

Mikrorajoniem vajadzēja kalpot kā jaunam sadzīves modelim, padomju pilsoņiem uzspiežot dzīvesveidu, kas vairāk atbilda sociālistiskai sistēmai, un vienlaikus par viszemāko pašizmaksu nodrošinot pēc iespējas vairāk iedzīvotāju ar savu dzīvesvietu. Tieši tā attīstījās standartizācija.

Standartizācija

Nieka 9 gadu laikā 54 miljoni iedzīvotāji no visas Padomju Savienības ievācās tūkstošiem līdzīgu, zemu izmaksu dzīvojamos blokos. Masveida būvniecība bija iespējama, pateicoties centralizētai plānošanai un standartizācija. Praktiski viss, sākot no materiāliem, apdarēm, ailām, plānojumiem, līdz pat apdzīvojamiem kvadrātmetriem un kubikmetriem tika nolemts iepriekš, kā rezultātā tika izstrādāti tipveida projekti, jeb tā sauktās ēku sērijas. Lai vai kāds šodien būtu viedoklis par tipveida projektiem, ir svarīgi atcerēties, ka pirms iespējas ievākties šajos dzīvokļos, liela daļa pilsētas iedzīvotāju bija apmetušes komunālajos dzīvokļos ar kopīgām sanitārajām telpām un bez jebkāda privātuma.

Iepriekš minētā standartizācija un centralizētā plānošana ir galvenā atšķirība starp mikrorajoniem un modernisma dzīvojamiem rajoniem kapitālistiskās valstīs. Šī bija pavisam cita mēroga plānošana! Kā arhitektūras vēsturniece Juliāna Maksima skaidro, vārds mikro liecina par lielākas vienības, rajona, eksistenci, un par plānošanu, kas aptver visu nācijas teritoriju, kaut kas, kas ir raksturīgs tieši sociālistiskām valstīm.

Āgenskalna Priedes: Pirmie jauna dzīvesveida mēģinājumi

Pāreja no individuālām ēkam uz mikrorajoniem notika aptuveni 1957. gadā. Pirmie šāda mēroga plānošanas piemēri Rīgā ir sastopami Āgenskalnā. Tieši tur no 1958. gada līdz 1962. gadam tika būvēts pirmais mikrorajons Latvijā — Āgenskalna priedes. Kā jau var minēt pēc nosaukuma, pirms dzīvojamās apbūves tur atradās priežu mežš un kāpas. Kā vairākās apkaimēs vēlāk, arī šeit attīstība notika vairākās kārtās.

Pirmajā posmā  50. gadu beigās būvniecībā izmantoja ķieģeļus, bet 2. posmā 60. gados jau izmantoja masveidā rūpnīcās ražotus betona paneļus. Šis ilustrē ātro tehnoloģiju un plānošanas attīstību. Ķieģeļu ēkas (316. sērijas mājas jeb tā dēvētās hruščovkas) tika orientētas leņķī pret ielu. Kā skaidro Āgenskalna Priežu arhitekts Nikolajs Rendelis, tas tika darīts, lai dzīvokļos iekļūtu vairāk saules gaismas. 

Otrajā posmā tika izmantoti nedaudz atšķirīgi principi un dzīvojamās ēkas (464. sērija) tika novietotas paralēli ielai. Mikrorajona apbūve bija diezgan vienveidīga, pārsvarā ar  4 un 5 stāvu ēkām, tomēr tur atradās salīdzinoši daudz sabiedrisko ēku un pakalpojumu, piemēram, kafejnīcas, veikali, dīķis, kā arī dažu māju augšējos stāvos atradās mākslinieku darbnīcas. 

Purvciems: Izcils aeriālās arhitektūras piemērs

Sākot ar 20. gadsimta 60. gadiem mikrorajonu mērogs palielinājās, tāpat arī izmantoto ēku tipu dažādība un stāvu skaits. Šie lielāka izmēra mikrorajoni tika vai nu novietoti pilsētas nomalē, kur bija nepieciešama pilnīgi jauna infrastruktūta, vai arī tie pārņēma privātmāju teritorijas, izmantojot jau esošās robežas un ielas. 

Tas ir redzams arī Purvciemā, kur dzīvojamo māju bloki stāv līdzās divstāvu privātmāju apbūvei. Purvciema plānošana sākās 1964. gadā, bet celtniecība tika uzsākta tikai 70. gados un ilga līdz pat 80. gadiem. Ilgais un sadrumstalotais plānošanas un būvniecības process nozīmēja to, ka mikrorajonus reti realizēja tās pašas komandas, kas izstrādāja ģenerālplānus, tādējādi zaudējot sākotnējās idejas skaidrību un spēku. Sadrumstalotā plānošana attiecās arī uz Purvciemu.

Lai vai kā, Purvciems joprojām ir viens no blīvāk apdzīvojamākajiem rajoniem Rīgā. Mikrorajoni šeit sastāv galvenokārt no 467. un 602. sērijas ēkām, bet dažādības labad ieviestas arī 119. sērijas ēkas un, tā sauktais, franču projekts, monilītā betona augstceltne ar veidnēm no Francijas.

Lai gan tika sperti soļi ikdienas dzīves uzlabošanai mikrorajonos, solītie sabiedriskās atpūtas objekti naudas trūkuma dēļ tika realizēti reti. Tas, kopā ar ielas kā galvenās sociacializēšanās vietas izzušanu, noveda pie tā, ka mikrorajonus bieži sauca par aeriālo arhitektūru – iespaidīgas ģeometriskas formas, kas labi izskatās putna lidojumā, bet neapmierinošas dzīvošanai uz zemes, ko var arī redzēt Purvciema šūnveida plānojumā.

Zolitūde: Cīņa pret vienmuļību

Pēc kāda laika pasaules attieksme pret modernismu radikāli mainījās. Pruitt-Igoe dzīvojamā kompleksa nojaukšanu Sentluisā, Amerikas Savienotajās Valstīs, bieži sauc par modernisma nāvi. Bet, lai gan pret mikrorajoniem izskanēja arvien vairāk kritikas, PSRS neatteicās no modernisma kā tāda. Tā vietā tika mēģināts šos mikrorajonus padarīt daudzveidīgākus un unikālākus. Zolitūde, viens no jaunākajiem mikrorajoniem Rīgā, nosaukts kādreiz tur atradušās Solitudes muižas vārdā, ir lielisks jaunās domāšanas un plānošanas piemērs.

Mikrorajona celtniecība sākās 1983. gadā ar Juri Gertmani kā projekta arhitektu. Šeit mēs varam novērot ielas kā sociālā katalizatora idejas atdzimšanu. Gājēju iela pāršķeļ teritoriju pa diagonāli, savienojot visus četrus mirkorajonus un veidojot kopīgu sabiedrisko centru. Tā kā plašie iekšpagalmi starp ēkām citos mikrorajonos bieži paliek anonīmi, bez skaidra veida, kā tos izmantot, šeit gar ielu izvietoti dažādi objekti (sadzīves pakalpojumi, rotaļu laukumi, veikali utt.), padarot mikrorajonu dzīvīgāku un mazāk vienmuļu.

Šo postmodernisma būvju autors ir Vladimirs Neilands un tieši viņš Zolitūdei piešķir savu identitāti. 

Vēl viens mēģinājums cīnīties pret mikrorajonu monotono garu redzams ausgstceltņu kā akcentu izmantošanā. Tomēr arī šeit dominē konkrēta sērija — 119., kas izmantota dažādos augstumos. 119. sērija ne vien tiek uzskatīta par vienu no veiksmīgājām, bet tā arī pilnībā projektēta Latvijā. Šodien tās vēl joprojām ir pieprasītas, jo tajās ir relatīvi plašas telpas un iespēja veikt renovāciju.

Pagātnes mācība nākotnei 

Āgenskalna Priežu, Purvciema un Zolitūdes stāsti ilustrē sarežģīto padomju laika dzīvojamo ēku vēsturi un lieliski parāda, kā laika gaitā attīstījušās modernisma idejas, lai radītu iekļaujošāku vidi. Ir vairāk kā skaidrs, ka mikrorajoni nekur tāpat vien nepazudīs, jo aptuveni ⅔ Rīgas iedzīvotāji sauc tos par mājām. Tagad mūsu uzdevums ir iztēloties kāda varētu būt nākotne mikrorajonos un integrēt tos pilsētā.

Kā rakstījis padomju konstruktīvists Moisejs Ginzburgs: “Viens no lielākajiem ļaunumiem mājokļu jautājumā ir veids, kā “mirušie izmanto dzīvos”. Šeit es domāju mājokļus, kas celti pirms daudziem gadu desmitiem, kuriem tagad jāiekļaujas jaunos dzīves procesos.” Pirmais solis, lai to nepieļautu, ir mūsu arhitektūras mantojuma izzināšana un novērtēšana. 

Lai visiem šīs zināšanas būtu vieglāk pieejamas, esam sagatavojuši pāris rakstu:  Architecture of Riga from Art Nouveau to Soviet Construction, Riga Airports: Spilve, Rumbula, Riga, Wooden Buildings: a Well-preserved Luxury, Not Just about Antiquities: Eight Modern Locations in Riga.